Nākamajā rītā visu ciematu pārņēma bailes, kad visi uzzināja, kas ar Mariju bija noticis tajā naktī 😨😲
“Lūdzu… nevajag…” Marijas balss drebēja tik spēcīgi, ka vārdi gandrīz izšķīda karstajā vakara gaisā.
Antonio bez vārdiem vilka viņu lejup pa akmeņaino krastu. Viņa pirksti sāpīgi iedūrās viņas rokā, un Marija izmisīgi centās atrauties, turoties pie sausiem krūmiem un asiem akmeņiem. Dubļi slīdēja zem viņas kājām, ceļgali jau bija jēli, bet bailes bija stiprākas par sāpēm.
Pirms dažām stundām, pirmo reizi gadu laikā, viņa bija uzdrošinājusies publiski nepakļauties savam vīram. Tirgus laukumā viņa bija izteikusi tikai vienu teikumu:
“Es vairs no tevis nebaidos.”
Viņa to teica klusi, gandrīz čukstus. Bet Antonio ar to pietika.
Tagad viņš gāja viņas priekšā, viņa seja bija ledaini auksta, it kā viņš vestu nevis savu sievu, bet gan pilnīgu svešinieku.
Kad Marija ieraudzīja veco koku, kas auga virs duļķainās upes, viņa juta, kā viņas sirds sažņaudzas bailēs. Ūdens zem viņiem bija nemierīgs. Kaut kas smags kustējās zem virsmas, atstājot garus apļus.
Krokodili.
Marija pēkšņi apklusa.
—“Antonio… Es tevi lūdzu…”
Bet viņš neatbildēja.
Viņš tikai pastiepa resnu virvi.
Marija sāka raudāt vēl pirms viņš sasēja viņas rokas. Caur asarām viņa mēģināja paskaidrot, solot nekad vairs nepretoties, ar trīcošiem pirkstiem satverot viņa kreklu.
Bet viņa acis palika pilnīgi tukšas.
Viņš ar virvi uzvilka viņu uz resnā koka zara, un mirkli vēlāk Marijas kājas bezpalīdzīgi karājās virs ūdens.
PIRMĀ ŪDENS ŠĻĀCIENA ATSAUCĀS GANDRĪZ TŪLĪT.
Milzīgais krokodils iznira tik vardarbīgi, ka netīrs ūdens apšļakstīja viņas seju. Dzīvnieks atvēra muti tieši zem viņas kājām. Marija iekliedzās un instinktīvi pievilka ceļus pie krūtīm, sajūtot, kā virve ieduras viņas plaukstu locītavu ādā.
Pēc brīža parādījās otrs.
Viņi lēnām un pacietīgi riņķoja zem viņas, ik pa laikam ar pēkšņu klikšķi uzlecot augšup. Katrs viņu žokļu klikšķis skanēja tik tuvu, ka Marija gandrīz zaudēja samaņu no bailēm.
“Neatstāj mani… Es tevi lūdzu… lūdzu…” viņa tik tikko spēja runāt, elsojot.
Asaras sajaucās viņas sejā ar netīro ūdeni. Viņas rokas dūra sāpēs. Viņas pirksti sāka notirpt. Viņa juta, kā viņas spēks lēnām zūd.
Antonio mierīgi uzkāpa zirgā.
NEKĀDAS ŽĒLASTĪBAS. NEKĀDAS VILCINĀŠANĀS. TIKAI ĪSS SKATIENS VIŅAS CEĻĀ.
Tad viņš pagrieza savu zirgu un aizjāja prom.
Marija vēroja viņu, līdz viņa siluets pazuda aiz putekļainajām klintīm. Un zem viņas ūdens atkal sāka putot.
Viens no krokodiliem uzlēca tik augstu, ka tā purns atsitās pret viņas zābaku.
Marija iekliedzās.
Viņas kliedziens ilgi atbalsojās pār upi, kamēr saule lēnām pazuda aiz horizonta.
Nākamajā rītā viss ciems čukstēja par to, kas bija noticis pie vecās upes. Un, kad cilvēki uzzināja, ko Marija bija pārcietusi tajā naktī… visi bija sastindzis šausmās 😱😱
MARIJA VAIRS NEZINĀJA, CIK DAUDZ LAIKA PAGĀJIS.
Nakts šķita bezgalīga. Viņas rokas bija tik nejūtīgas, ka viņa gandrīz vairs nejuta, kā virve griež ādu plaukstu locītavās. Pa muguru tecēja auksti sviedri, elpošana kļuva vāja un saraustīta. Zem viņas krokodili turpināja riņķot pa ūdeni.
Reizēm upe uz brīdi nomierinājās, un tieši tad bailes kļuva vēl lielākas. Tad pēkšņi viens no monstriem atkal lēca augšup, atverot savus milzīgos žokļus tieši pie viņas kājām. Marija piespieda ceļus pie krūtīm un klusībā šņukstēja, vairs nespēdama kliegt.
“Lūdzu… palīdziet man…”
Rītausmā viņas galva noliecās uz priekšu. Viņas redze sāka migloties, kad pēkšņi kaut kur tuvumā atskanēja dzinēja rūkoņa.
Vecs pikaps pēkšņi apstājās krastā.
Garais vīrietis izlēca no automašīnas un sastinga, ieraugot sievieti karājamies virs upes. Viņš dažas sekundes skatījās uz Mariju, it kā nespētu noticēt savām acīm, tad metās pretī kokam.
Atskanēja šāviens, izšauts gaisā. Krokodili acumirklī pazuda zem ūdens.
“LŪDZU, TURIETIES! NEAIZVERIET ACIS!” VIŅŠ KLIEDZA, KĀPJOT PA ZARU.
Pēc minūtes Marija juta, kā viņi viņu uzmanīgi nolaiž zemē.
Vēlāk policija atrada Antonio mājās. Viņš mierīgi dzēra kafiju, pārliecināts, ka viņa sieva jau ir mirusi.
Kamēr viņu veda cauri ciematam rokudzelžos, cilvēki klusībā viņu vēroja.
Un Marija sēdēja savā slimnīcas palātā, pirmo reizi gadu laikā, nebaidoties, ka tajā vakarā atkal dzirdēs vīra soļus ārpus durvīm.
