Sākumā es ticēju katram viņa paskaidrojumam, taču kādu dienu nolēmu meitas istabā paslēpt nelielu kameru. Kad ieraudzīju, kas pēc pusnakts notiek pie viņas gultas, man no šausmām sāka trīcēt rokas. 😲😱
Pēc šķiršanās no pirmā vīra vairākus gadus es ar meitu Sofiju dzīvojām tikai divatā. Šķiršanās bija ļoti smaga, un manas lielākās rūpes bija meitas labklājība, tāpēc ilgu laiku es pat nedomāju par jaunām attiecībām.
Tad es iepazinos ar Danielu. Viņš bija par mani desmit gadus vecāks, strādāja par inženieri un atstāja ārkārtīgi mierīga un atbildīga cilvēka iespaidu. Pats svarīgākais — viņš nekad nemēģināja aizstāt Sofijas bioloģisko tēvu un negaidīja, ka viņa sauks viņu par tēti.
Iespējams, tieši tāpēc mana meita viņu tik ātri iemīļoja un sāka viņam uzticēties.
Pēc diviem gadiem mēs apprecējāmies, un kādu laiku man šķita, ka mūsu dzīve beidzot ir sakārtojusies. Tomēr drīz pēc tam Sofijai sākās dīvainas problēmas ar miegu.
Viņa mēdza pamosties nakts vidū un skriet pie manis, sakot, ka kāds staigājis gar viņas gultu. Dažreiz es viņu atradu sēžam uz grīdas pie durvīm. Vairākas reizes viņa pat pamodās gaitenī un vispār neatcerējās, kā tur nokļuvusi.
Es biju pārliecināta, ka tās ir vienkārši parastas bērnības bailes vai staigāšanas miegā epizodes.
Taču aptuveni pirms mēneša pamanīju vēl vienu satraucošu lietu.
**GANDRĪZ KATRU NAKTI DANIELS PIECELĀS NO MŪSU GULTAS AP VIENU VAI DIVIEM NAKTĪ.**
Pirmajā reizē, kad jautāju, kur viņš dodas, viņš atbildēja, ka nevar aizmigt un vēlas kādu brīdi pasēdēt viesistabā. Citreiz viņš teica, ka dodas padzerties ūdeni.
Es tajā nesaskatīju neko īpaši aizdomīgu līdz kādai naktij, kad ap pulksten trijiem no rīta atvēru acis un atklāju, ka viņa atkal nav man blakus.
Es nokāpu lejā, bet viesistaba bija tukša. Arī virtuvē neviena nebija. Kad devos atpakaļ uz guļamistabu, no Sofijas istabas izdzirdēju klusu balsi.
Durvis bija nedaudz pavērtas.
Uzmanīgi ieskatījos iekšā un ieraudzīju Danielu sēžam pie viņas gultas. Sofija gulēja, bet viņš sēdēja viņai pavisam blakus un turēja viņu aiz rokas.
— Ko tu šeit dari? — es jautāju.
Pēc viņa reakcijas uzreiz sapratu, ka viņš nemaz nebija gaidījis mani tur ieraudzīt.
**— VIŅA ATKAL PAMODĀS UN RAUDĀJA. ES VIŅU DZIRDĒJU, TĀPĒC ATNĀCU VIŅU NOMIERINĀT.**
Paskaidrojums izklausījās pilnīgi normāls, taču viena lieta man nedeva mieru. Ja Sofija patiešām gandrīz katru nakti pamodās, kāpēc Daniels nākamajā rītā man nekad neko par to nebija teicis?
Nākamajā dienā es pajautāju meitai:
— Sofija, vai Daniels bieži nāk pie tevis naktī?
Dažas sekundes viņa klusēja, pēc tam atbildēja:
— Gandrīz vienmēr.
Pēc šiem vārdiem es sajutu ļoti spēcīgu satraukumu.
Es negribēju apsūdzēt savu vīru kaut kādā pārkāpumā bez pierādījumiem, tāpēc tajā pašā vakarā uz plaukta novietoju nelielu kameru tā, lai tajā būtu redzama gulta un lielākā daļa istabas.
**TRĪS NAKTIS PĒC KĀRTAS NEKAS NEPARASTS NENOTIKA.**
Taču ceturtajā naktī es atvēru ierakstu un burtiski sastingu ekrāna priekšā. Nekad nebūtu iedomājusies ko tādu no cilvēka, kuru mīlēju. 😨😱
Ap pulksten 02:17 istabas durvis sāka lēnām vērties vaļā.
Taču istabā neienāca Daniels.
Vispirms Sofija pati piecēlās no gultas.
Viņas acis bija atvērtas, taču viņa kustējās tā, it kā joprojām gulētu. Meitene piegāja pie skapja, izņēma no apakšējās atvilktnes vecu kasti un apsēdās ar to uz grīdas.
Tikai pēc dažām sekundēm istabā ienāca Daniels.
Viņš nekavējoties piegāja pie Sofijas, paņēma viņai kasti un mēģināja aizvest viņu atpakaļ uz gultu.
**TAD MANA MEITA PĒKŠŅI SATVĒRA VIŅA ROKU UN IEČUKSTĒJA:**
— Viņa atkal mani sauca.
Es šo fragmentu noskatījos vairākas reizes, jo vispār nesapratu, par ko Sofija runāja. Pēc brīža meitene ar pirkstu norādīja uz skapja pusi.
Daniels atvēra kasti, izņēma no tās vecu fotogrāfiju un dažas sekundes to aplūkoja. Pēc tam viņš to ātri ielika atpakaļ.
Nākamajā rītā es sagaidīju, līdz Sofija aiziet uz skolu, noliku klēpjdatoru vīra priekšā un ieslēdzu ierakstu.
— Tagad izstāsti man visu.
Daniels kādu brīdi klusēja, pēc tam atnesa tieši to pašu kasti.
**IEKŠPUSĒ ATRADĀS LIETAS, KAS KĀDREIZ BIJA PIEDERĒJUŠAS MANAI MĀTEI, KURA NOMIRA, KAD SOFIJAI BIJA TIKAI ČETRI GADI. PĒC VIŅAS NĀVES ES KASTI NOLIKU MALĀ, UN LAIKA GAITĀ PILNĪBĀ PAR TO AIZMIRSU.**
Tomēr izrādījās, ka Sofija dažas nedēļas iepriekš to nejauši bija atradusi.
Daniels atzina, ka kopš tā laika mana meita bija sākusi naktīs mosties, izņemt savas vecmāmiņas fotogrāfiju un ar to sarunāties. Dažreiz viņa to darīja miegā un nākamajā rītā neko neatcerējās.
Daniels vairākas reizes bija domājis man visu izstāstīt, taču Sofija lūdza viņu to nedarīt.
— Viņa teica, ka tu sāksi raudāt, ja uzzināsi, — mans vīrs paskaidroja.
Un tieši šī stāsta daļa mani sadusmoja visvairāk.
Ne jau tāpēc, ka Daniels būtu nodarījis manai meitai kaut ko sliktu, bet tāpēc, ka viņš kā pieaugušais bija piekritis no manis slēpt noslēpumu, kas bija saistīts ar viņas nakts uzvedību.
Jau tajā pašā dienā mēs aizvedām Sofiju pie ārsta, bet vēlāk vērsāmies arī pie speciālista, kurš nodarbojas ar bērnu miega problēmām. Pēc vairākām sarunām noskaidrojās, ka mana meita ļoti smagi pārdzīvoja vecmāmiņas nāvi, lai gan gandrīz nekad par to nerunāja, un nakts epizodes bija acīmredzami pastiprinājušās pēc tam, kad viņa atrada vecmāmiņai piederošās lietas.
