Pēdējā mēneša laikā Adriana Romano rezidenci bija pametušas pat piecas medmāsas. Viena izturēja tikai dažas stundas, otra ar asarām acīs izskrēja no mājas, pat aizmirstot savu somiņu, bet trešā draudēja par visu ziņot policijai. Jau tajā pašā vakarā pie viņas ieradās Romano advokāts, un pēc īsas sarunas sieviete vairs nevienam nekad nestāstīja par notikušo.
No Adriana baidījās gandrīz visa pilsēta. Viņš vadīja ietekmīgu noziedzīgu organizāciju, bija pieradis dot pavēles un pilnīgi nepanesa, ja kāds uzdrošinājās viņam pretoties.
Tomēr pirms trim nedēļām viņu nošāva.
Lode bīstami tuvu šķērsoja plaušu un savainoja vairākas ribas, bet pēc operācijas sākās iekaisums. Ārsti uzstāja, lai Adrians paliktu slimnīcā, taču vīrietis kategoriski atteicās un pavēlēja savas rezidences guļamistabu pārveidot par privātu palātu ar specializētu medicīnisko aprīkojumu.
Problēma bija tā, ka Adrians izrādījās ārkārtīgi sarežģīts pacients.
Viņš plēsa nost pārsējus, atteicās lietot pretsāpju līdzekļus, kliedza uz medmāsām un vairākkārt mēģināja pats piecelties no gultas. Pēc viena no šādiem mēģinājumiem brūce atkal atvērās.
Tieši tad rezidencē ieradās divdesmit deviņus gadus vecā Eva Millere.
Šo darbu viņa pieņēma tikai naudas dēļ.
**VIŅAS JAUNĀKAIS BRĀLIS DANIELS SLIMOJA AR RETU ASINS SLIMĪBU. TRADICIONĀLĀS ĀRSTĒŠANAS METODES GANDRĪZ NEKO NEBIJA DEVUŠAS, BET JAUNĀ TERAPIJA MAKSĀJA TIK DAUDZ, KA EVA NEVARĒTU SAVĀKT NEPIECIEŠAMO SUMMU PAT PĒC VAIRĀKIEM DARBA GADIEM.**
Tāpēc, kad kāds svešinieks piedāvāja viņai astoņus tūkstošus dolāru par katru nostrādāto nedēļu, viņa gandrīz nekavējoties piekrita.
Tomēr noteikumi bija neparasti. Evai bija jādzīvo rezidencē, viņai nebija atļauts ēkas iekšpusē fotografēt, uzdot liekus jautājumus vai interesēties par kaut ko citu, izņemot savus medicīniskos pienākumus.
Pie ieejas viņu sagaidīja garš vīrietis vārdā Viktors.
— Es atbildu par Romano kunga drošību — viņš iepazīstināja ar sevi. — Iesaku atcerēties vienu svarīgāko noteikumu: nekad ar viņu nestrīdieties.
Eva paskatījās viņam tieši acīs.
— Ja viņa pavēle apdraudēs viņa dzīvību, es ar viņu strīdēšos.
**VIKTORS IRONISKI PASMAIDĪJA.**
— Iepriekšējā medmāsa teica tieši to pašu.
Viņš aizveda viņu uz augšstāvu.
Adrians sēdēja uz milzīgas gultas malas. Viņa krūtis bija apsaitētas, seja bāla, taču arī šādā stāvoklī viņš izskatījās pēc cilvēka, kurš joprojām pilnībā kontrolē visu apkārt notiekošo.
— Nākamā? — viņš aizkaitināti jautāja.
— Eva Millere. Jūsu jaunā medmāsa.
— Uz cik ilgu laiku?
— Tas ir atkarīgs no jums.
**MIESASSARGI APMAINĪJĀS SKATIENIEM. PARASTI NEVIENS NEUZDRĪKSTĒJĀS RUNĀT AR ADRIANU ŠĀDĀ TONĪ. TOMĒR PIRMĀS DIVAS DIENAS PAGĀJA SALĪDZINOŠI MIERĪGI, BET TREŠĀS DIENAS VAKARĀ VIŅA STĀVOKLIS PĒKŠŅI UN KRASI PASLIKTINĀJĀS.**
Temperatūra gandrīz sasniedza četrdesmit grādus. Adrianam bija grūti elpot, taču viņš kategoriski aizliedza Evai pieskarties pārsējam.
— Es teicu, lai tu man nepieskaries!
— Man jāpārbauda brūce.
— Ej ārā.
Eva nekustējās. Adrians pagrieza galvu pret miesassargiem.
— Izvediet viņu.
Divi vīrieši spēra soli uz priekšu, bet tad Eva negaidīti sacīja:
**— NĒ. GLUŽI PRETĒJI. JUMS ABIEM IR JĀIZIET NO ISTABAS.**
Istabā uzreiz iestājās klusums.
— Tu dod pavēles maniem cilvēkiem? — Adrians izšņāca.
— Jā. Lūdzu, nekavējoties izejiet.
Miesassargi tikai pamāja ar galvu un uzreiz izpildīja viņas pavēli, it kā uz mirkli būtu aizmirsuši, ka viņu priekšnieks ir pavisam cits cilvēks. Kad viņi beidzot palika vieni, medmāsa izdarīja kaut ko tādu, kas Adrianu pilnībā šokēja.
Adrians mēģināja piecelties, bet uzreiz saviebās sāpēs.
— Neviens šo pārsēju nenoņems.
Tieši tad Eva saprata viņa uzvedības patieso iemeslu.
**ADRIANS NEBAIDĪJĀS NO SĀPĒM. VIŅŠ BAIDĪJĀS, KA VIŅA CILVĒKI IERAUDZĪS VIŅA VĀJUMU. TIEŠI TĀPĒC MIESASSARGU KLĀTBŪTNĒ VIŅŠ NORAIDĪJA JEBKĀDU PALĪDZĪBU, MĒĢINĀJA PIECELTIES, NESKATOTIES UZ SĀPĒM, UN IZLIKTĀS, KA JOPROJĀM PILNĪBĀ KONTROLĒ VISU.**
Eva vēlreiz paskatījās uz miesassargiem.
— Izejiet un aizveriet durvis aiz sevis.
Šoreiz Viktors, par pārsteigumu visiem, pamāja pārējiem vīriešiem. Pēc dažām sekundēm istabā palika tikai Eva un Adrians.
Medmāsa piegāja pie gultas.
— Tagad šeit nav neviena, kurš varētu redzēt, ka jums sāp. Tāpēc pārstājiet izlikties, ka esat nemirstīgs, un ļaujiet man darīt savu darbu.
Adrians dažas sekundes klusējot raudzījās uz viņu un pirmo reizi neatbildēja ne vārda.
Eva uzmanīgi noņēma veco pārsēju un uzreiz saprata, ka situācija ir daudz nopietnāka, nekā viņa bija domājusi. Āda ap brūci bija stipri apsārtusi, parādījies pietūkums, un zem pārsēja bija sakrājies šķidrums.
**TAČU VISSLIKTAIS BIJA KAS CITS. KAD EVA VIEGLI PIESPieda ĀDU BRŪCES TUVUMĀ, ADRIANS PĒKŠŅI IEKLIEDZĀS UN STINGRI SATVĒRA VIŅAS ROKU.**
— Ko tu dari?!
— Pārbaudu tieši to, no kā baidījos.
Viņa nekavējoties izsauca ārstu, lai gan Adrians bija skaidri aizliedzis viņai bez viņa atļaujas sazināties ar jebkuru. Pēc četrdesmit minūtēm rezidencē ieradās ķirurgs.
Izmeklējumi atklāja dziļu infekciju. Ja Eva būtu paklausījusi pacientam un atstājusi pārsēju neskartu līdz rītam, infekcija varētu nonākt asinīs un izraisīt sepsi.
Adrianam steidzami veica nelielu otro operāciju, kas tika veikta tieši viņa rezidencē speciāli aprīkotajā medicīnas telpā.
Nākamajā rītā Eva krāmēja savas mantas. Viņa bija pārliecināta, ka tiks atlaista. Tad pie durvīm pieklauvēja Viktors.
**— ROMANO KUNGS VĒLAS AR JUMS RUNĀT.**
Adrians gulēja gultā un izskatījās izsmelts.
— Viena vakara laikā tu neizpildīji divas manas pavēles.
— Trīs — Eva mierīgi viņu izlaboja. — Es arī pavēlēju jūsu miesassargiem iziet no istabas.
Vīrietis dažas sekundes klusēja.
— Visi pārējie no manis baidījās.
— Arī es baidījos.
— Tad kāpēc tu neapstājies?
**EVA SKATĪJĀS VIŅAM TIEŠI ACĪS.**
— Tāpēc, ka jūs man nemaksājat par piekrišanu. Jūs man maksājat par to, lai es jūs uzturētu dzīvu.
Par pārsteigumu Evai, Adrians pasmaidīja. Tad viņš nolika uz galda aploksni. Eva bija pārliecināta, ka tajā atrodas viņas pēdējā alga, bet, kad to atvēra, ieraudzīja čeku par summu, kas bija pietiekama, lai segtu vairākus mēnešus Daniela ārstēšanas.
— Kas tas ir? — viņa apjukuši jautāja.
— Avanss.
— Par ko?
Adrians ērtāk atbalstījās pret spilvenu.
— Par nākamajiem sešiem darba mēnešiem. Izskatās, ka beidzot esmu atradis medmāsu, kura nebaidās man pateikt „nē”.
