Kad divdesmit piecus gadus vecā Emma atguva samaņu, sākumā viņa pat nespēja saprast, kur atrodas. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija iziešana no restorāna pēc darba un došanās uz savu tuvumā novietoto automašīnu. Pēc tam iestājās tumsa.
Tagad meitene atradās milzīgā zelta būrī. Viņai mugurā bija dārga sarkana kleita, kuru viņa nekad iepriekš nebija redzējusi, bet viņas priekšā pletās milzīga zāle.
Pie galdiem sēdēja desmitiem sieviešu un vīriešu. Gandrīz visi slēpa sejas aiz maskām.
Emma mēģināja saukt pēc palīdzības, taču tieši tajā brīdī uz skatuves uzkāpa sirmains vīrietis melnā uzvalkā.
— Cienījamās dāmas un kungi, šī vakara pēdējais izsoles objekts. Sākumcena — simts tūkstoši dolāru.
Emma sastinga.
Sākumā viņa bija pārliecināta, ka tas ir kāds šausmīgs joks. Tomēr jau pēc dažām sekundēm kāds piedāvāja divsimt tūkstošus dolāru. Cits cilvēks nekavējoties paaugstināja summu līdz trīssimt tūkstošiem.
PIEDĀVĀJUMI SĀKA BIRT CITS PĒC CITA.
Emma cieši satvēra būra metāla režģus un paskatījās uz zālē sapulcētajiem cilvēkiem. Neviens pat nemēģināja viņai palīdzēt.
Cena sasniedza vienu miljonu dolāru.
Un tieši tad notika kaut kas neticams.
Pirmajā rindā sēdēja vīrietis, kurš līdz tam nebija izteicis nevienu piedāvājumu. Viņam bija mugurā melns uzvalks, bet seju pilnībā aizsedza neparasta zelta maska.
Viņš lēnām pacēla roku.
— Piecdesmit miljoni.
Zālē iestājās tik dziļš klusums, ka bija dzirdama Emmas elpošana.
PAT IZSOLES VADĪTĀJS VAIRĀKAS SEKUNDES NESPĒJA IZTEIKT NEVIENU VĀRDU.
— Atvainojiet… cik jūs teicāt?
— Piecdesmit miljonus dolāru.
Neviens neuzdrošinājās piedāvāt vairāk.
Pēc dažām sekundēm izsoles vadītāja āmurs atsitās pret galdu.
Emma tika pārdota noslēpumainajam vīrietim zelta maskā.
Tomēr klātesošos pārsteidza ne tikai astronomiskā summa. Daudzi zālē pazina šo cilvēku. Jau vairākus gadus viņš parādījās līdzīgos privātos pasākumos, taču neviens nekad nebija redzējis viņa īsto seju.
Viņu sauca par Mister Gold.
VIŅŠ GANDRĪZ NEKAD NERUNĀJA, NEKAD NENOŅĒMA MASKU UN PARASTI ŠĀDUS PASĀKUMUS PAMETA AGRĀK PAR PĀRĒJIEM VIESIEM.
Taču tajā vakarā viņš pirmo reizi iegādājās izsoles galveno objektu.
Pēc stundas Emma jau sēdēja luksusa automašīnā blakus noslēpumainajam svešiniekam.
Viņa uzdeva viņam jautājumus un pieprasīja paskaidrot, kur viņš viņu ved, taču vīrietis visu laiku klusēja. Tomēr tas, kas ar meiteni notika tajā naktī, bija patiesi biedējoši.
Automašīna viņus aizveda uz milzīgu villu ārpus pilsētas. Visa ceļa laikā vīrietis runāja ļoti maz, bet, tiklīdz viņi iegāja iekšā, viņa uzvedība kļuva vēl noslēpumaināka.
Viņš nepieskārās Emmai un neko no viņas neprasīja. Gluži pretēji — viņš lika sagatavot viņai vakariņas un nodeva viņas rīcībā vienu no labākajiem numuriem visā rezidencē.
Nezināma iemesla dēļ vīrietis joprojām nenoņēma zelta masku.
— Kāpēc jūs par mani samaksājāt piecdesmit miljonus? Emma beidzot jautāja.
— TĀPĒC, KA ES TEVI MEKLĒJU PĀRĀK ILGI.
Uz brīdi Emma bija pārliecināta, ka viņa viņu pārpratusi.
Tad vīrietis noņēma masku.
Viņa seja šķita pazīstama, taču Emma nekādi nespēja atcerēties, kur viņa varētu būt viņu iepriekš satikusi.
Vīrietis izņēma vecu fotogrāfiju.
Tikai tad Emma atcerējās visu.
Pirms astoņiem gadiem viņa strādāja par viesmīli nelielā kafejnīcā. Kādu dienu tur ienāca jauns vīrietis. Viņš izskatījās ļoti nabadzīgs, un pēc ēdiena pasūtīšanas atklāja, ka ir pazaudējis maku. Iestādes īpašnieks gribēja viņu izmest uz ielas, taču Emma samaksāja par viņa maltīti no savas naudas un pat iedeva viņam nedaudz skaidras naudas turpmākajam ceļam.
Viņai tas bija vienkāršs laipnības žests, par kuru viņa pēc dažām dienām jau bija aizmirsusi.
TAČU TAS VĪRIETIS TO NEKAD NEBIJA AIZMIRSIS.
Pēc vairākiem gadiem viņš kļuva par vienu no bagātākajiem cilvēkiem valstī. Viņš centās atrast Emmu, taču meitene jau sen bija pārcēlusies, bet kafejnīca, kurā viņa reiz strādāja, bija slēgta.
Kad dažas dienas iepriekš viņš nejauši ieraudzīja viņas fotogrāfiju starp priekšmetiem, kurus bija paredzēts izlikt privātā izsolē, viņš viņu uzreiz atpazina.
Tāpēc tajā vakarā viņš pat nemēģināja vienoties par cenu.
Viņš apzināti piedāvāja tik milzīgu summu, ka neviens zālē neuzdrošinājās to pārsolīt.
— Es tevi nenopirku, Emma, vīrietis klusi sacīja. — Es samaksāju piecdesmit miljonus, lai neviens nekad vairs nevarētu tevi nopirkt.
Taču Emma vēl nezināja, ka tajā pašā naktī rezidencē ieradās arī cilvēks, kurš viņu bija izlicis izsolē.
