Pirmie vēstules vārdi bija rakstīti ar Gareta neatkārtojamo rokrakstu.
„Mana mīļā Eleonora, ja tu lasi šo vēstuli, tas nozīmē, ka es vairs nevaru turēt tavu roku, taču joprojām varu izpildīt solījumu, ko tev devu, kad bijām pusaudži.”
Asaras sāka ritēt pār maniem vaigiem vēl pirms biju izlasījusi pirmo teikumu.
Es atcerējos to dienu 1972. gadā.
Mēs bijām divi jauni cilvēki bez naudas, kas gāja pa lietu.
Garets paņēma manu roku un, smaidot, teica, ka kādu dienu nopirks man dimanta gredzenu.
Dzīve mūs izšķīra, pirms viņš paspēja izpildīt savu solījumu.
Mēs abi izveidojām ģimenes.
Mēs abi patiesi mīlējām savus dzīvesbiedrus.
Un pēc daudziem gadu desmitiem, kad liktenis mūs atkal saveda kopā, mēs sapratām, ka vēl nav par vēlu piepildīt šo seno sapni.
Es nekad nebūtu iedomājusies, ka mūsu laulība beigsies tik drīz.
Un vēl mazāk – ka viņa paša bērni uz mani skatīsies kā uz svešinieci.
Viņi nesēroja par savu tēvu.
Viņi cīnījās par mantojumu.
Kamēr bērēs rokās turēju viņa fotogrāfiju, viņi jau strīdējās par to, kurš saņems savrupmāju, automašīnas un ieguldījumus.
Kad viņi mani izdzina no mājas, es domāju, ka esmu zaudējusi ne tikai vīrieti, kuru mīlēju, bet arī pēdējo vietu, kur vēl dzīvoja atmiņas par viņu.
Taču Garets bija precīzi paredzējis, kas notiks.
Es turpināju lasīt.
„Es zināju, ka viņi mēģinās tevi pazemot. Es viņus pazīstu labāk nekā jebkurš cits. Tāpēc visu sakārtoju vēl pirms savas nāves.”
Advokāts klusēja.
Pēc tam viņš man pasniedza daudz biezāku mapi.
Tajā atradās īpašuma dokumenti, notariāli apliecināti akti un vairākas fotogrāfijas.
Es neko nesapratu.
Tad viņš sāka runāt.
— Jūsu vīrs pirms sešiem mēnešiem izveidoja trastu.
Es apjuku un paskatījos uz viņu.
— Visa savrupmāja, ģimenes īpašums un lielākā daļa viņa ieguldījumu vairs nepieder viņam personīgi.
Tagad tie pieder trastam.
Es pārsteigumā plaši atvēru acis.
— Un kas ir labuma guvējs?
Advokāts mierīgi pasmaidīja.
— Jūs.
Man šķita, ka pasaule uz mirkli apstājās.
Taču tas vēl nebija viss.
Garets bija pievienojis vēl vienu īpašu nosacījumu.
Viņa bērni drīkstēja turpināt dzīvot savrupmājā tikai tad, ja viņi izturēsies pret Eleonoru ar cieņu un pieņems viņu kā ģimenes locekli.
Ja viņi pārkāps šo nosacījumu…
Viņi nekavējoties zaudēs tiesības tur dzīvot.
Tieši tas arī bija noticis divas nedēļas iepriekš.
Advokātam jau bija visi pierādījumi.
Kaimiņi bija nofilmējuši, kā mani padzina no mājas.
Pat viena no mājkalpotājām bija sniegusi liecību par notikušo.
Juridiski viņi bija pārkāpuši sava tēva pēdējo gribu.
Klauzula stājās spēkā automātiski.
Pēc trim dienām advokāts uzaicināja abus brāli un māsu uz savu biroju.
Viņi ieradās pārliecināti, ka būs jāparaksta tikai daži vienkārši dokumenti.
Kad viņi uzzināja testamenta saturu, viņu sejās pazuda visa krāsa.
— Tas nav iespējams, sacīja meita.
Advokāts nolika vēstuli galda vidū.
— Jūsu tēvs zināja, ka jūs mēģināsiet izdarīt tieši to.
Dēls nikni iesita ar dūri pa galdu.
— Viņa bija precējusies ar viņu tikai dažus mēnešus!
Advokāts atbildēja pilnīgā mierā.
— Jūsu tēvs gaidīja piecdesmit trīs gadus, lai atkal satiktu savu jaunības mīlestību.
Viņam šie daži mēneši bija vērtīgāki par daudziem gadu desmitiem.
Nekādi strīdi vairs nespēja mainīt patiesību.
Savrupmājas atslēgas bija jānodod.
Īpašumi palika aizsargāti trasta pārvaldībā.
Es nekad nesvinēju šo iznākumu.
Es nekad nevēlējos paturēt māju sev.
Es vēlējos tikai saglabāt piemiņu par cilvēku, kurš lika man justies mīlētai līdz pat savas dzīves pēdējai dienai.
Pēc dažām nedēļām es nolēmu piešķirt šim īpašumam jaunu nozīmi.
Daļa tika pārveidota par kopienas centru vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri pēc dzīvesbiedra zaudējuma bija palikuši vieni.
Vēl viena daļa tika izmantota stipendiju finansēšanai mūsu pilsētas jauniešiem.
Dārzā es iestādīju lielu ozolu.
Zem tā novietoju vienkāršu piemiņas plāksni.
Uz tās nebija neviena vārda par naudu.
Nebija nekā par mantojumu.
Tikai viens vienīgs teikums.
„Cilvēkam, kurš izpildīja savu solījumu pēc piecdesmit trim gadiem.”
Dažreiz mīlestību nemēra pēc tā, cik gadus divi cilvēki ir bijuši laulībā.
To mēra pēc solījuma, kuru neviens no viņiem nekad neaizmirsa, pat pēc visas kopā nodzīvotās dzīves.
Un Garets savu solījumu izpildīja līdz pēdējam sīkumam.
