Princis jutās tik neērti, ka grasījās slepus pamest svinības, lai vairs nebūtu jāskatās uz šo neveiklo ainu.
Tomēr, kad deja beidzās, notika kaut kas tik negaidīts, ka visi klātesošie viesi burtiski sastinga šokā.
Tajā vakarā pilī tika svinēta prinča Edvarda trīsdesmitā dzimšanas diena.
Gatavošanās svinībām ilga vairākas nedēļas. Milzīgā zāle bija izrotāta ar tūkstošiem sveču un svaigiem ziediem, mūziķi bija ieņēmuši vietas netālu no karaļa troņa, bet garie galdi bija pārpildīti ar dārgiem un izsmalcinātiem ēdieniem.
Simtiem cilvēku bija ieradušies apsveikt troņmantnieku: dižciltīgo dzimtu pārstāvji, militārpersonas, karaļa padomnieki un kaimiņvalstu delegāti.
Blakus princim sēdēja viņa sieva Izabella.
Viņi bija apprecējušies tikai pirms astoņiem mēnešiem, un daudzi galmā joprojām komentēja troņmantnieka izvēli.
**IZABELLA SVĒRA APMĒRAM 130 KILOGRAMUS UN BŪTISKI ATŠĶĪRĀS NO SIEVIETĒM, KURAS GALMINIEKI BIJA PIERADUŠI REDZĒT PRINČU PUSĒ. ĪPAŠI JAUNĀS ARISTOKRĀTES BIEŽI PAR VIŅU ŅIRGĀJĀS. PROTAMS, VIŅAS TO DARĪJA ČUKSTUS, LAI IZABELLA NEKO NEDZIRDĒTU.**
Kad vakariņas tuvojās beigām, sieviete negaidīti piecēlās no savas vietas.
— Es savam vīram esmu sagatavojusi īpašu pārsteigumu — viņa paziņoja ar smaidu.
Edvards pārsteigts paskatījās uz sievu.
— Kādu pārsteigumu?
Izabella neatbildēja. Viņa tikai pamāja mūziķu virzienā. Pēc dažām sekundēm atskanēja mūzika. Izabella novilka smago mēteli un devās uz milzīgās zāles centru.
Pēc brīža viņa sāka dejot. Pirmajās sekundēs viesi viņu vēroja pilnīgā klusumā. Drīz vien pie viena no galdiem atskanēja klusa ķiķināšana.
Pēc mirkļa sāka smieties vēl kāds.
**— VAI VIŅA TIEŠĀM NOLĒMUSI DEJOT VISA GALMA PRIEKŠĀ? KĀDS KAUNS — VIENA NO JAUNAJĀM SIEVIETĒM ČUKSTUS TEICA SAVAI DRAUDZENEI.**
Otra aizsedza muti ar roku, mēģinot apslāpēt smieklus. Drīz vien čuksti izplatījās gandrīz pa visu zāli. Tomēr Izabella nepārstāja dejot.
Viņa smaidīja savam vīram, griezās mūzikas ritmā un uzvedās tā, it kā vispār nepamanītu, kas notiek apkārt.
Edvards ar katru mirkli jutās arvien neērtāk. Viņš redzēja, kā viesi apmainās nozīmīgiem skatieniem. Viņš pamanīja izsmejošus smaidus un dzirdēja apslāpētus smieklus. Kādā brīdī princis nolaida galvu.
Viņš tikai vēlējās, lai mūzika pēc iespējas ātrāk apklustu. Pēc brīža viņš bez vārdiem piecēlās no savas vietas. Edvards nolēma nemanāmi izslīdēt pa sānu durvīm un atgriezties pēc dažām minūtēm, kad visa izrāde jau būs beigusies.
Viņš paspēja spert tikai dažus soļus, kad mūzika pēkšņi apklusa.
Izabella bija pabeigusi savu deju. Smagi elpojot pēc piepūles, viņa palika zāles vidū. Apkārt iestājās pilnīgs klusums.
Daži viesi joprojām smaidīja, gaidot prinča reakciju. Taču, tiklīdz deja beidzās, notika kaut kas tik pārsteidzošs, ka visi klātesošie burtiski sastinga.
**PĒKŠŅI AIZ VIŅIEM ATSKANĒJA SKAĻI APLAUSI. GANDRĪZ VISI VIENLAIKUS PAGRIEZA GALVAS.**
**Tas, kurš bija sācis aplaudēt, bija pats karalis.**
Viņš neaprobežojās ar parastiem aplausiem. Viņš piecēlās no troņa un ar platu smaidu paskatījās uz Izabellu.
Pēc sekundes arī blakus stāvošā karaliene piecēlās no savas vietas. Arī viņa sāka aplaudēt.
— Bravo! — karaliene iesaucās ar acīmredzamu apbrīnu.
Karalis iesmējās un pēc tam paskatījās uz savu dēlu.
— Edvard, tev ir ārkārtīgi paveicies, ka tev ir tāda sieva. Ne katra sieviete spēj savam vīram sagādāt tik daudz prieka un vienlaikus neuztraukties par citu cilvēku viedokli.
**KLĀTESOŠO VIESU SEJAS IZTEIKSMES VIENĀ MIRKLĪ MAINĪJĀS.**
Tie paši cilvēki, kuri tikai pirms dažām sekundēm smējās par Izabellu, tagad sēdēja pilnīgā neizpratnē. Pēc brīža kāds nedroši sāka aplaudēt.
Tam uzreiz pievienojās vēl viens cilvēks. Pēc tam vēl viens.
Un tikai dažu mirkļu laikā visa milzīgā zāle jau bija kājās, skaļiem aplausiem sveicot prinča sievu.
Edvards joprojām atradās pie durvīm. Viņš skatījās uz savu laimīgo sievu, smaidīgajiem vecākiem un simtiem viesu, kuri bija piecēlušies no savām vietām.
Un pirmo reizi tajā vakarā viņš patiešām sajuta kaunu. Tikai šoreiz viņš nemaz nekaunējās par Izabellu.
