Es pēc 24 stundu dežūras slimnīcā braucu mājās ar autobusu un burtiski no noguruma jau iemigu, kad sieviete, kas stāvēja man blakus, pēkšņi sāka mani kratīt aiz pleca un pieprasīja, lai es atdodu viņai savu vietu.
Taču tas, kas notika tikai dažas minūtes vēlāk, lika visam autobusam pēkšņi apklust.
Tajā dienā slimnīcā biju pavadījusi gandrīz divdesmit četras stundas. Dežūra bija tik nogurdinoša, ka, pienākot rītam, es ar grūtībām spēju saprast, kas notiek man apkārt.
Vairāki neatliekami pacienti, nebeidzami telefona zvani, dokumentācija, medikamenti. Es pat nepaspēju kārtīgi paēst.
Kad beidzot pabeidzu darbu, man vairs nebija spēka pat pārģērbties. Es vienkārši uzvilku jaku virs medicīniskās formas, paņēmu somu un izgāju no slimnīcas.
Pieturā man bija jāgaida gandrīz divdesmit minūtes. Kad autobuss beidzot atbrauca, tas bija gandrīz pilns līdz malām.
Es vēlējos tikai vienu: nokļūt mājās un uzreiz apgulties gulēt.
**IEKĀPU AUTOBUSĀ UN PAMANĪJU VIENU BRĪVU VIETU PIE LOGA. PARASTI MAN NAV PROBLĒMU NOSTĀVĒT KĀJĀS VISU CEĻU, TAČU TOREIZ ES ZINĀJU, KA VIENKĀRŠI NESPĒŠU.**
Es apsēdos, noliku somu klēpī un atbalstīju galvu pret logu.
Pēdējais, ko atceros, bija autobuss, kas apstājās pie luksofora. Pēc tam sajutu, ka kāds neatlaidīgi krata mani aiz pleca.
Es atvēru acis un dažas sekundes pat nespēju saprast, kur atrodos.
Manā priekšā stāvēja aptuveni sešdesmit piecus gadus veca sieviete garā mētelī.
— Hei, meitene, mosties. Atdod vietu vecākai kundzei.
Es miegaini paskatījos uz viņu un pēc tam palūkojos apkārt.
Autobuss patiešām bija pilns ar cilvēkiem. Taču netālu stāvēja arī vairāki jaunieši. Es nesapratu, kāpēc sieviete bija nolēmusi pamodināt tieši mani.
**— ATVAINOJIET, LŪDZU, PAVAIČĀJIET KĀDAM CITAM. ES TIKKO PABEIDZU 24 STUNDU DEŽŪRU SLIMNĪCĀ. ES TIKTIEŠĀM KNAPI SPĒJU NOSTĀVĒT KĀJĀS.**
Sieviete paskatījās uz manu medicīnisko formu, kas bija redzama zem atpogātās jakas, un aizkaitināti pasmaidīja.
— Ak, protams. Tagad visi esot noguruši. Mūsu laikā jaunieši cienīja vecākus cilvēkus. Bet mūsdienās viņi tikai sēž, aizver acis un izliekas, ka nevienu neredz.
Es neatbildēju. Man vienkārši vairs nebija spēka ar viņu strīdēties. Es atkal aizvēru acis, cerot, ka ar to viss beigsies.
Taču sieviete negrasījās atkāpties.
— Paskatieties tikai uz viņu. Jauna, vesela, bet pat vietu vecākai sievietei nevar atdot. Tā tagad audzina bērnus.
Daži pasažieri sāka skatīties mūsu virzienā. Es jutos šausmīgi neērti. Man šķita, ka, ja tas turpināsies vēl mazliet, es no tīra izsīkuma sākšu raudāt.
Tad kāds netālu sēdošs jauns vīrietis piecēlās no sava sēdekļa.
**— LŪDZU, APSĒDIETIES ŠEIT.**
Šķita, ka konflikts ir beidzies. Taču sieviete pat nepaskatījās viņa virzienā.
— Nē, paldies. Tur man būs neērti.
— Kāpēc? — pārsteigts jautāja puisis.
— Es gribu sēdēt pie loga. Man priekšā vēl ir garš ceļš.
Tajā brīdī es beidzot sapratu, ka problēma nebija tā, ka sievietei būtu grūti stāvēt. Viņa gribēja tieši manu vietu.
— Nu tad piecelieties — viņa atkal teica. — Neveidojiet no sevis izrādi visa autobusa priekšā.
Es jau grasījos klusējot piecelties, tikai lai izbeigtu šo situāciju, kad pēkšņi notika kaut kas tāds, kas visu autobusu atstāja pilnīgā apmulsumā.
**PĒKŠŅI VĪRIETIS, KAS STĀVĒJA NETĀLU, IEBĀZA TELEFONU KABATĀ UN NOLĒMA IEJAUKTIES.**
Līdz tam viņš vairākas minūtes klusējot bija vērojis visu notiekošo.
— Uzgaidiet — viņš vērsās pie sievietes. — Jums taču tikko piedāvāja vietu.
— Es teicu, ka man vajag vietu pie loga.
— Tātad jums nav vienkārši vajadzīga vieta, kur apsēsties. Jūs gribat tieši šīs meitenes vietu.
Sieviete sašutusi paskatījās uz viņu.
— Neviens jums neprasīja viedokli.
— Tā ir taisnība. Taču jau piecas minūtes klausos, kā jūs pazemojat cilvēku, kurš tikko nostrādājis divdesmit četras stundas slimnīcā.
**AUTOBUSĀ PĒKŠŅI IESTĀJĀS PILNĪGS KLUSUMS.**
Sieviete mēģināja kaut ko atbildēt, bet vīrietis turpināja:
— Mana sieva strādā par medmāsu. Es ļoti labi zinu, ko nozīmē 24 stundu dežūra. Dažreiz viņa pārnāk mājās un aizmieg turpat pie galda. Bet šai meitenei pat nebija laika novilkt medicīnisko formu.
Sieviete nosarka.
— Visi strādā. Tur nav nekā īpaša.
Tieši tajā brīdī autobuss negaidīti apstājās. Vadītājs atvēra durvis, taču neviens neizkāpa. Pēc brīža viņš pagriezās pret pasažieriem.
Acīmredzot viņš bija dzirdējis visu sarunu.
**— KUNDZE, JUMS VIETA TIKA PIEDĀVĀTA TRĪS REIZES — VADĪTĀJS TEICA PIETIEKAMI SKAĻI, LAI VIŅU DZIRDĒTU VISS AUTOBUSS. — UN KATRU REIZI JŪS ATTEICĀTIES. TĀDĀ GADĪJUMĀ VARAT PALIKT KĀJĀS.**
Autobusā iestājās absolūts klusums.
— Un, lūdzu, lieciet tai meitenei mieru. Es redzēju, kā viņa iekāpa pieturā pie slimnīcas. Viņa aizmiga minūti pēc iekāpšanas autobusā.
Sieviete stāvēja nekustīgi, nezinot, ko atbildēt. Tad vadītājs piebilda:
— Un, ja jums tiešām tik ļoti vajag tieši vietu pie loga, pēc divām pieturām atbrīvosies pirmais sēdeklis labajā pusē. Nav nepieciešams modināt cilvēku un taisīt skandālu tikai tāpēc, ka jums iepatikās tieši viņa vieta.
Kāds no pasažieriem klusi iesmējās.
Sieviete vairs neteica ne vārda.
Viņa pārgāja uz otru autobusa pusi, un pēc dažām minūtēm tomēr apsēdās tieši tajā vietā, ko viņai iepriekš piedāvāja.
**VĪRIETIS PASKATĪJĀS UZ MANI UN KLUSI TEICA:**
— Guliet. Ja vajadzēs, pamodināšu jūs galapunktā.
Es viņam pateicos un atkal aizvēru acis.
