Nākamā pietura. Vagons viegli šūpojās, durvis šņācot atvērās, un ieplūda jaunu pasažieru vilnis. Daži izkāpa, citi ar somām, lietussargiem un nogurušām sejām centās tikt iekšā.
Starp iekāpušajiem bija apmēram piecdesmit gadus veca sieviete. Augstpapēžu kurpes, garš pelēks mētelis, biezs grims un aizkaitināta sejas izteiksme. Pār plecu viņai bija pārmesta smaga ādas rokassoma. Īsāk sakot, tāda veida cilvēks, kurš domā, ka visi viņai kaut ko ir parādā.
Viņa gāja pa eju un ar celi atsitās pret puisi, kas sēdēja pie loga. Viņa vienkārši viņam notrieca. Pat nemēģinot atvainoties. Pēc dažiem soļiem viņa pēkšņi apstājās. Viņa pagriezās, it kā tikai tagad atcerētos savu misiju – spriest taisnību.
“Protams, tu ērti sēdi!” viņa provokatīvi teica. “Kā ar pārējiem? Domā tikai par sevi? Tu esi pārsitis kājas līdz pusei vagona… Vai vecāki tev nemācīja cienīt citus?”
Zēns pacēla acis. Viņam joprojām bija austiņas. Viņš mierīgi izņēma vienas, neveicot pēkšņas kustības. Viņš paskatījās uz sievieti. Ne nobijies, ne agresīvs — viņš vienkārši paskatījās uz viņu.
“Es runāju ar tevi!” sieviete pacēla balsi. “Vai ir tik grūti atdot savu vietu sievietei? Vai tu domā, ka pasaule griežas ap tevi?”
Vagons apklusa. Cilvēki sāka griezties. Divi pusaudži, kas stāvēja stūrī, nedaudz iztaisnojās, gaidot, kā situācija attīstīsies. Viss šķita kā parasti: viņš atbildēs nekaunīgi, viņa kļūs vēl dusmīgāka, tad strīds, kliedzieni, varbūt pat apsardze.
BET ZĒNS PĒKŠŅI IZDARĪJA KAUT KO, KO NEVIENS NEGAIDĪJA 😱
Zēns pēkšņi paskatījās lejup un klusi teica:
“Piedod.”
Viņš piecēlās.
Un tad visi redzēja, kā sēdeklis, ko viņš bija atstājis, lēnām sasvērās atpakaļ — ar skaļu čīkstoņu iegrima zem sava svara, šķībi karājoties pret vagona sienu.
Atzveltni turēja tikai viens sānu stiprinājums, un no nobīdāmā sēdekļa apakšas izvirzījās metāla atsperes un saplaisājis plastmasas rāmis. Uzreiz bija skaidrs, ka sēdēt tur bez atbalsta ir gandrīz neiespējami.
Zēns stāvēja klusēdams. Viņš nedaudz šūpojās, it kā viņa kāja būtu kļuvusi nejūtīga.
Vilcienā iestājās neveikls klusums. Sieviete uz brīdi sastinga. Viņa paskatījās uz salūzušo sēdekli, tad atkal uz puisi.
“Es… es nezināju,” viņa klusi nomurmināja. “Piedod.”
Puisis tikai viegli pamāja ar galvu, nolika klausuli un pagriezās pret durvīm.
