Beidzot nolēmu uzstādīt kameru, lai noskaidrotu, kas notiek mūsu guļamistabā, kamēr mēs guļam. Tas, ko ieraudzīju ierakstā, sākumā mani pamatīgi nobiedēja, bet pēc brīža atstāja pilnīgā izbrīnā.
Mūsu kaķene vienmēr bija gulējusi mūsu guļamistabā savā guļvietā, kas atradās pie sienas. Viņa bija mierīga, gudra, nekad nevienam netraucēja un naktīs gandrīz nemaz nekustējās. Tāpēc ilgu laiku es pat nepamanīju, ka viņas uzvedībā kaut kas sāk mainīties.
Pa dienu viņa uzvedās pilnīgi normāli. Viņa ēda, gulēja, nāca samīļoties un murrāja kā vienmēr. Taču naktīs izskatījās tā, it kā viņa būtu pilnībā pārstājusi gulēt. Arvien biežāk es pamodos nakts vidū ar dīvainu sajūtu, ka kāds mani vēro. Atvēru acis un ieraudzīju kaķeni sēžam tieši blakus manam spilvenam. Viņa nekustīgi skatījās uz mums, pat nemirkšķinot. Tumsā tas izskatījās patiešām satraucoši.
Sākumā centos tam nepievērst pārāk lielu uzmanību, taču šādas naktis atkārtojās arvien biežāk. Beigās sāku justies neomulīgi un nolēmu aizvest kaķeni pie veterinārārsta.
— Iespējams, viņa ir stresā vai vienkārši garlaikojas — ārsts teica pēc apskates. — Veselības ziņā ar viņu viss ir kārtībā. Vienīgi uzmanīgi vērojiet viņas uzvedību. Iespējams, kaut kas viņu satrauc.
Bet kā lai vēro kaķi naktī, ja mēs paši guļam? Citu risinājumu neredzēju, tāpēc uzstādīju guļamistabā kameru ar infrasarkano režīmu, kas bija vērsta tieši uz mūsu gultu.
Nākamajā rītā apsēdos, lai noskatītos ierakstu. Sākumā es burtiski sastingstu, bet pēc tam nespēju noticēt savām acīm. Iemesls, kāpēc kaķene mūs tik uzmanīgi vēroja, izrādījās pavisam citāds, nekā biju iedomājusies.
**VIŅA NESKATĪJĀS UZ MANI. VISU LAIKU VIŅA VĒROJA TIKAI MANU VĪRU, UN, KAD MĒS UZZINĀJĀM, KĀPĒC, ABI BIJĀM PILNĪGI ŠOKĒTI.**
Ierakstā viss bija lieliski redzams. Tiklīdz mēs aizmigām, kaķene uzlēca gultā un apsēdās mums blakus. Taču mani viņa neinteresēja. Visu laiku viņa uzmanīgi vēroja tikai manu vīru. Viņa varēja tā sēdēt gandrīz stundu, neizdarot nevienu kustību.
Un tad notika kaut kas vēl pārsteidzošāks. Tiklīdz vīrs sāka krākt, kaķene mierīgi noliecās pār viņa seju, maigi uzlika ķepiņu tieši uz viņa mutes un turēja to tur, līdz krākšana apklusa.
Kad atkal iestājās klusums, viņa mierīgi nokāpa no gultas, atgriezās savā guļvietā… un nekavējoties aizmiga.
Es gandrīz apraudājos no smiekliem. Izrādījās, ka nabaga kaķenei vienkārši traucēja mana vīra krākšana. Tā vietā, lai to pacietīgi paciestu, viņa bija izdomājusi savu veidu, kā nodrošināt sev mierīgu nakti.
Tagad mēs zinām, ka naktīs mūsu guļamistabā kārtību neuzrauga kamera, bet gan mūsu kaķene.
