Pēc tam, kad vēl viena paciente sūdzējās, galvenais ārsts viņu izsauca uz savu kabinetu.
“Turpmāk jūs strādāsiet tikai par medmāsu un mazgāsiet pacientus.”
“Bet kāpēc jūs tā pret mani izturaties?” medmāsa mēģināja iebilst.
“Pacienti visu laiku sūdzas, ka jūs visu laiku sēžat telefonā, skatoties ekrānā.”
“Jā, bet man ir slima meita, un man jāzina, kas ar viņu notiek.”
“Man vienalga. Vai nu jūs darāt to, ko es jums saku, vai arī varat atkāpties no amata.”
Medmāsa bija spiesta piekrist. Jau pirmajā dienā viņai lika doties uz jaunā zēna istabu un nomazgāt viņu vannā.
PACIENTS BIJA PILNĪBĀ PARALIZĒTS — VIŅŠ VARĒJA KUSTINĀT TIKAI KAKLU UN ACIS. PĀRĒJO ĶERMEŅA DAĻU VIŅŠ GADIEM NEBIJA KUSTINĀJIS.
Viņa iegāja istabā, paskatījās uz viņu un ar sanitāra palīdzību ar lielām grūtībām aizveda viņu uz vannas istabu. Viņa piepildīja vannu ar ūdeni, pārbaudīja temperatūru, pievienoja ziepes un sāka maigi viņu mazgāt. Istabā valdīja klusums; vienīgās skaņas bija ūdens šalkoņa un viņa mierīgā elpošana.
Bet pēkšņi medmāsa ieraudzīja kaut ko tādu, kas viņu burtiski sastindzināja no bailēm 😱😨
“Ak, Dievs… tas nav iespējams…”
Jaunais vīrietis — tas pats, kurš gadiem ilgi nebija spējis pakustēties — pēkšņi satvēra viņas augšstilbu.
“Ak, Dievs!” viņa iekliedzās, pēkšņi atkāpjoties. “Ko tu dari?!”
Uz brīdi viņa nodomāja, ka pacients ir rīkojies nepiedienīgi, bet sekundi vēlāk sastinga, atceroties, ka viņš ir paralizēts no kakla uz leju.
“VAI JŪS MANI AIZTIKĀJĀT?” VIŅA JAUTĀJA trīcošā balsī.
“Nē…” viņš klusi nočukstēja. “Es neko neizdarīju…”
“Bet jūs mani vienkārši satvērāt!”
“Es nevaru… Es neko nejūtu…”
Pārbiedētā medmāsa nekavējoties izsauca ārstu. Pēc dažām minūtēm galvenais ārsts ieskrēja vannas istabā. Viņš apskatīja pacientu, pieskārās viņa rokai un pēkšņi iesaucās:
“Tas nav iespējams! Es biju pārliecināta, ka katrs nervs ir miris!”
Pēc brīža viņš paskatījās uz sievieti.
“JŪS NEJAUŠI NOSPIEDĀVĀT UZ ULBRĀLĀ NERVA. TAS BIJA REFLEKSS! TAS NOZĪMĒ, KA PASTĀV IESPĒJA ATVESEĻOTIES!”
Māsa stāvēja nekustīgi, nespēdama noticēt tam, ko tikko bija redzējusi. Ārsts klusi piebilda:
“Jūs tikko izglābāt viņa dzīvību. Ja mēs nekavējoties uzsāksim rehabilitāciju, viņam ir iespēja atgriezties normālā dzīvē.”
Sieviete aizsedza muti ar roku, un viņas acis piepildījās ar asarām. Tajā dienā viņa pirmo reizi saprata, ka pat vienkāršs pieskāriens var kļūt par īstu brīnumu.
