Sākumā viņš domāja, ka meitene vienkārši ir ļoti kautrīga, taču, kad viņi beidzot palika vieni, vīrietis uzmanīgi pacēla viņas plīvuru. Kad viņš ieraudzīja savas tikko apprecētās sievas seju, viņš šokā sastinga 😮
Radživam bija divdesmit astoņi gadi, un viņš bija uzaudzis ģimenē, kurā joprojām ievēroja daudzas senas tradīcijas.
Kad vecāki viņam paziņoja, ka ir atraduši viņam piemērotu līgavu, viņš neiebilda. Meiteni sauca Ananja, viņai bija divdesmit četri gadi, viņa strādāja par skolotāju un dzīvoja kopā ar vecākiem citā pilsētā.
Saskaņā ar abu ģimeņu ievēroto tradīciju nākamajiem laulātajiem bija atļauts pirms kāzām sarunāties, taču Radživs nedrīkstēja redzēt savas nākamās sievas seju.
Sākumā viņam tas šķita diezgan dīvaini, taču ar laiku telefonsarunas ar Ananju kļuva par neatņemamu viņa ikdienas sastāvdaļu. Viņi gandrīz katru vakaru runāja par darbu, savām ģimenēm un kopīgās nākotnes plāniem.
Radživs arvien vairāk vēlējās ieraudzīt meiteni, kuras balss viņam jau bija kļuvusi tik pazīstama, tomēr viņš nolēma cienīt tradīciju un gaidīt līdz kāzu dienai.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena.
Kad Ananju ieveda zālē, viņas seju pilnībā sedza garš rozā plīvurs. Radživs pasmaidīja, ieraugot savu nākamo sievu, taču gandrīz uzreiz pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā.
**ANANJA BIJA ĪPAŠI SASPRINGTA.**
Viņas rokas trīcēja, un ikreiz, kad kāda no radiniecēm mēģināja sakārtot viņas plīvuru, meitene uzreiz satvēra audumu pie sejas, it kā par katru cenu vēlētos nepieļaut, ka tas tiek atbīdīts.
Radživs nodomāja, ka tas ir tikai parasts satraukums kāzu dēļ.
Ceremonijas laikā Ananja gandrīz neko neteica. Vairākas reizes vīrietis klusi viņai jautāja, vai viss ir kārtībā, un katru reizi dzirdēja vienu un to pašu atbildi:
— Jā, viss ir labi.
Taču viņas balss tonis liecināja par kaut ko pavisam citu.
Pēc ceremonijas radinieki vēl ilgi sveica jaunlaulātos, fotografējās kopā ar viņiem un pasniedza dāvanas. Visu šo laiku Ananja nevienu reizi neatklāja savu seju.
Tikai vēlu vakarā laulātie beidzot palika vieni.
**RADŽIVS APSĒDĀS BLakus SIEVAI UN VIEGLI PASMAIDĪJA.**
— Izskatās, ka beidzot drīkstu tevi ieraudzīt.
Viņš izstiepa roku pret plīvuru, bet Ananja negaidīti satvēra viņa roku.
— Varbūt… ne tagad?
Radživs pārsteigts uz viņu paskatījās.
— Kāpēc?
— Es vienkārši esmu nogurusi.
Vīrietis uzreiz sajuta, ka sieva viņam kaut ko noklusē.
**— ANANJA, PASKATIES UZ MANI.**
Meitene klusēja.
— Kas noticis?
— Nekas.
Radživs uzmanīgi pabīdīja viņas roku malā un ļoti lēni pacēla plīvuru.
Pirmo reizi viņš ieraudzīja tās sievietes seju, ar kuru bija apprecējies tikai pirms dažām stundām.
Taču smaida vietā viņa sejā parādījās neticība un šausmas. Līgavainis pat ļaunākajos sapņos nebija iedomājies ieraudzīt kaut ko tamlīdzīgu 😨😱
Ananjas kreisais vaigs bija sarkans un nedaudz pietūcis. Uz ādas skaidri bija redzami pirkstu nospiedumi, bet tieši pie mutes bija neliels griezums.
**— KAS TEVI SITA?**
Meitene nekavējoties novērsa seju.
— Tam nav nozīmes.
— Kas to izdarīja?
Ananja neatbildēja.
Radživs sāka prātā atkārtot visus dienas notikumus. Pie līgavas gandrīz nepārtraukti atradās radinieki, draudzenes un abu ģimeņu sievietes. Svešiniekam praktiski nebūtu iespējams viņai pietuvoties, nepiesaistot kāda uzmanību.
Tātad to noteikti bija izdarījis kāds, kuram Ananja uzticējās.
— Tas notika šodien?
**MEITENE PAMĀJA.**
— Pirms ceremonijas?
Viņa vēlreiz pamāja.
Radživs sajuta, kā viņam iekšēji viss saraujas.
— Kāpēc tu man neko neteici?
Ananja beidzot pacēla skatienu uz viņu.
— Tāpēc, ka man aizliedza par to runāt.
Šie vārdi viņu satrauca vēl vairāk.
**VIŅŠ PIEBĪDĪJĀS VIŅAI TUVĀK UN LŪDZA IZSTĀSTĪT VISU NO PAŠA SĀKUMA.**
Ananja ilgi vilcinājās, taču beidzot atklāja, ka aptuveni divdesmit minūtes pirms ceremonijas sākuma telpā, kurā viņa gatavojās kāzām, bija ienākusi kāda sieviete.
Viņa palūdza visiem pārējiem iziet, paskaidrojot, ka vēlas ar līgavu aprunāties divatā.
Sākumā sieviete izturējās mierīgi.
Viņa jautāja Ananjai, vai tā patiešām ir pārliecināta, ka vēlas apprecēties ar Radživu.
Pēc tam pavisam negaidīti sacīja:
— Tev vēl ir laiks aiziet.
Ananja nodomāja, ka varbūt tas ir kāds dīvains veids, kā pārbaudīt viņas jūtas, tāpēc atbildēja, ka mīl Radživu un negrasās atteikties no laulībām.
**PĒC ŠIEM VĀRDIEM SIEVIETES SEJAS IZTEIKSME NEKAVĒJOTIES MAINĪJĀS.**
Viņa paziņoja, ka Ananja nav Radživam piemērota sieviete, ka pēc kāzām viņa viņa ģimenei sagādās tikai problēmas un ka šīm laulībām nekad nevajadzēja notikt.
Meitene mēģināja iziet no telpas.
Taču sieviete cieši satvēra viņu aiz rokas.
Un, kad Ananja stingri pieprasīja viņu palaist, viņa saņēma spēcīgu pļauku.
Trieciens bija tik negaidīts, ka meitenei ar grūtībām izdevās noturēties kājās.
Pēc brīža sieviete pienāca vēl tuvāk un klusā balsī viņu brīdināja:
**— JA TU VIŅAM PATEIKSI, KAS ŠEIT NOTIKA, NE TIKAI TU TO NOŽĒLOSI.**
Radživs klausījās sievas stāstītajā un arvien ciešāk savilka dūres.
— Pasaki man tikai vienu. Kas bija šī sieviete?
Ananja paskatījās uz viņu, un pār vaigiem sāka ritēt asaras.
Dažas sekundes viņa nespēja izrunāt nevienu vārdu.
Beidzot viņa gandrīz čukstus atbildēja:
— Tava māte.
Radživs sastinga.
**TAČU VISŠOKĒJOŠĀKO PATIESĪBU RADŽIVS UZZINĀJA TIKAI PĒC BRĪŽA.**
Izrādījās, ka viņa māte jau no paša sākuma bija pret šīm laulībām, jo Ananjas ģimene bija ievērojami nabadzīgāka par viņu ģimeni. Viņa cerēja, ka dēls apprecēsies ar kāda turīga paziņas meitu, tāpēc līdz pat pēdējam brīdim centās iebiedēt Ananju un piespiest viņu pašai atteikties no kāzām.
