Pulkvedis naktī izgrūda viņu no braucoša vilciena vagona tieši ledainajā aukstumā, vietā, kur tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņam nebija ne jausmas, kas patiesībā bija šī jaunā sieviete, un viņš pat nenojauta, ka jau pavisam drīz pats piedzīvos kaut ko daudz briesmīgāku.
Pulkvedim jaunā meitene nepatika jau pirmajā dienā.
Viņa negaidīti ieradās vienībā bez liekiem paskaidrojumiem, ģērbusies vienkāršā uniformā bez jebkādām atšķirības zīmēm. Viņa bija jauna un mierīga, skatījās cilvēkiem tieši acīs un nekad nenolaida skatienu. Arī tas vien jau viņu uzreiz sāka kaitināt.
Pirmais konflikts izcēlās ierindas laikā.
— Kas tevi atsūtīja? viņš vēsi jautāja, ejot viņai garām.
— Mani pārcēla saskaņā ar pavēli, meitene mierīgi atbildēja.
— Kādu pavēli? Šeit pavēles dodu es, pulkvedis izsmejoši sacīja.
Viņa nenovērsa skatienu.
**— TAD, ACĪMREDZOT, JUMS TO VĒL NAV PARĀDĪJUŠI.**
Kāds rindā klusi iesmējās. Pulkvedis strauji pagrieza galvu.
— Tu domā, ka esi īpaša? Es jau esmu salauzis desmitiem tādu kā tu.
— Pamēģiniet, viņa īsi atbildēja.
Kopš tā brīža viņš vairs pat nemēģināja slēpt savu nepatiku.
Mācību laikā viņš piekasījās katrai viņas kustībai. Visu klātbūtnē viņš pacēla balsi.
— Vai tavas rokas vispār prot normāli strādāt?
**— VAI TU VISPĀR SAPROTI, KUR ESI NONĀKUSI?**
— Šī nav vieta meitenēm.
Viņa gandrīz nekad viņam neatbildēja. Dažreiz tikai paskatījās uz viņu tādā veidā, kas viņā izraisīja dīvainu nemieru, lai gan pulkvedis izlikās to nemaz nepamanām.
Pēc dažām dienām vienība tika nosūtīta braucienā ar vilcienu. Nakts maršruts veda cauri kalniem. Vilciens bija garš, un gandrīz visi karavīri gulēja.
Pulkvedis tomēr neaizmiga. Viņš staigāja pa vagonu un domāja tikai par vienu — kā no viņas atbrīvoties. Klusi, bez lieciniekiem un bez liekiem jautājumiem.
Beidzot viņš ieraudzīja viņu pie durvīm. Meitene stāvēja viena un skatījās tumsā. Aiz loga slīdēja garām kalnu nogāzes, bet tālumā lejā varēja redzēt tumšu upi. Braucot vagons viegli šūpojās.
Pulkvedis piegāja gandrīz bez skaņas.
— Nevari gulēt? viņš jautāja, apstājoties viņai blakus.
**MEITENE PAT NEPAGRIEZĀS.**
— Gribēju ieelpot svaigu gaisu.
— Šī nav pastaigu vieta, pulkvedis izsmejoši sacīja. — Vai tiešām nesaproti, ka tu šeit neizturēsi?
Viņa lēnām pagriezās pret viņu.
— Jūs esat pārāk pārliecināts par sevi.
Viņš piegāja vēl tuvāk.
— Bet tu pārāk daudz runā.
Durvis bija nedaudz pavērtas. Iekšā ieplūda ledaini auksts gaiss.
**PĒKŠŅI PULKVEDIS CIEŠI SATVĒRA VIŅU AIZ ROKAS.**
— Pietiek.
Meitene pat nepaguva pilnībā reaģēt.
Viens straujš grūdiens. Pulkvedis viņu pagrūda ar visu spēku.
Jaunā karavīre atkrita atpakaļ un pazuda nakts tumsā. Uz mirkli viņu skatieni vēl sastapās. Viņa nekliedza. Viņas acīs nebija panikas. Viņa tikai nekustīgi un caururbjoši skatījās uz viņu. Pēc mirkļa viņa jau bija pazudusi.
Lejā atradās krauja. Klintis. Upe. Nakts un caururbjošs aukstums. Pulkvedis nekavējoties aizcirta vagona durvis. Metāls ar dobju troksni atsitās pret rāmi.
Dažas sekundes viņš stāvēja nekustīgi un smagi elpoja. Tad sakārtoja uniformu un mierīgi atgriezās savā vietā.
Vagonā joprojām valdīja klusums. Visi gulēja. Neviens neko nebija redzējis. Viņš bija pārliecināts, ka viss ir beidzies un ka viņš no viņas ir atbrīvojies bez jebkādām sekām. Taču viņš nezināja, kas šī meitene patiesībā bija un uz ko viņa bija spējīga. 😳
**NĀKAMAJĀ RĪTĀ VIŅŠ UZVEDĀS PILNĪGI NORMĀLI. PAT MIERĪGĀK NEKĀ PARASTI.**
Neviens neuzdeva jautājumus. Sākumā neviens pat nepamanīja meitenes pazušanu. Pagāja vairākas dienas. Līdz kādu nakti vienībā pēkšņi pazuda elektrība. Sākumā neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību.
Pēc tam viena pēc otras pārstāja darboties arī citas sistēmas. Kameras. Sakari. Durvis. Pulkvedis izgāja gaitenī. Apkārt valdīja tumsa, ko pārtrauca vienīgi mirgojošās avārijas gaismas. Pēkšņi viņš izdzirdēja soļus. Lēnus. Vienmērīgus. Viņš pagriezās.
Gaitena galā stāvēja viņa. Tā pati uniforma. Tā pati frizūra. Tikai seja bija daudz bālāka, un uz piedurknes bija redzamas asinis. Tomēr viņa stāvēja taisni, it kā nekas nebūtu noticis.
Pulkvedis sastindza.
— Tu…
Meitene spēra soli viņa virzienā.
— Vai jūs tiešām domājāt, ka tas būs tik vienkārši?
Viņš atkāpās.
— Tas nav iespējams.
— Jūs nepajautājāt, kas es esmu, viņa mierīgi atbildēja.
Viņš mēģināja atgūt savaldību.
— Es pats…
— Jā, viņa pārtrauca. — Jūs kļūdījāties.
Viņa piegāja tuvāk.
— Es nepiederu jūsu vienībai. Un arī ne jūsu sistēmai.
**GAISMAS ATKAL SĀKA MIRGOT.**
Visas apkārt esošās durvis vienlaikus aizcirtās ar dobju troksni.
Pulkvedis saprata, ka ir palicis viens.
Meitene apstājās dažus soļus viņa priekšā.
— Es izdzīvoju, viņa klusi sacīja. — Un man bija daudz laika, lai visu pārdomātu.
Viņš mēģināja izņemt telefonu, taču ierīces ekrāns palika pilnīgi melns.
— Ko tu gribi? viņš asi jautāja.
**VIŅA SKATĪJĀS VIŅAM TIEŠI ACĪS.**
— To pašu, ko izdarījāt jūs.
Pulkvedis atkāpās vienu soli. Grīda zem viņa kājām pēkšņi nodrebēja. Viņš pagrieza galvu. Aiz viņa atradās atvērta tehniskā šahta, kuras tur iepriekš nebija.
Viņš vēlreiz paskatījās uz meiteni.
Viņa stāvēja pilnīgi mierīgi.
— Nakts. Aukstums. Tuvumā neviena, viņa sacīja. — Atceraties?
Viņš mēģināja kliegt, bet tieši tajā brīdī gaismas pilnībā nodzisa.
Pēc sekundes tumsā atskanēja īsa skaņa.
**UN TAD ATKAL IESTĀJĀS KLUSUMS.**
Nākamajā rītā pa vienību izplatījās ziņa, ka pulkvedis ir pazudis. Neviens nespēja izskaidrot, kas īsti bija noticis. Tajā brīdī kameras nedarbojās. Tomēr arhīvā tika atrasts īss traucēta ieraksta fragments. Tikai vienu sekundi tajā varēja redzēt kāda cilvēka siluetu, kas stāvēja tumšā gaitenī.
Un skatījās tieši kamerā.
