Sofija nenokrita tikai tāpēc, ka izmeklētājs pēdējā brīdī paguva satvert viņu aiz rokas.
Taču dažas sekundes viņai šķita, ka viņa vairs neatrodas lidostā.
Ne privātajā telpā.
Ne pat savā dzīvē.
Viņas prātā nepārtraukti skanēja tikai viens teikums.
Cilvēki, kuri tevi uzaudzināja, nav tavi īstie vecāki.
Advokāte Klāra Valverde pasniedza viņai glāzi ūdens.
— Elpo lēni.
Sofija centās paklausīt, taču elpa joprojām nāca saraustīti.
Uz galda joprojām gulēja sudraba aproce.
Maza.
Smalka.
Ar zilu zvaigzni pašā vidū.
Viņa to bija redzējusi tikai vienu reizi, kad vēl bija bērns.
Viņai bija astoņi gadi.
Viņa meklēja rotājumus skolas uzvedumam un mātes skapī atrada paslēptu kasti. Tajā atradās dzeltena sedziņa, zīdaiņa aproce un uz pusēm pārplēsta fotogrāfija.
Māte ienāca istabā un acumirklī nobālēja.
Viņa nekliedza.
Tieši tas Sofiju nobiedēja visvairāk.
Viņa tikai izrāva kasti no meitenes rokām un sacīja:
— Tas nav tavs. Nekad vairs tam nepieskaries.
Pēc tam viņa gandrīz stundu raudāja vannasistabā.
Tajā pašā pēcpusdienā tēvs no darba atgriezās agrāk nekā parasti.
Viņi runāja virtuvē aiz aizvērtām durvīm.
No gaitenīša Sofija sadzirdēja tikai vienu teikumu.
— Ja viņa vēlreiz jautās, mēs aizbrauksim no šīs pilsētas.
Daudzus gadus viņa pārliecināja sevi, ka noteikti bija pārklausījusies.
Taču tagad aproce atradās tepat.
Lidostas telpā.
Blakus advokātei.
Blakus diviem izmeklētājiem.
Blakus patiesībai, kas grasījās izraut pamatu zem viņas kājām.
— Mani sauc Sofija Mendesa, — viņa čukstēja. — Mani vecāki ir Viktors un Patrīsija Mendesi.
Advokāte viņai asi neiebilda.
Un tieši tas visu padarīja vēl smagāku.
— Tas ir vārds, ar kuru tu uzaugi, — sacīja Klāra. — Taču tas nebija tavs pirmais vārds.
Viens no izmeklētājiem atvēra citu mapi.
— Tavs dzimšanas vārds bija Alba Santamarija Rohasa.
Sofija aizvēra acis.
Alba.
Šis vārds šķita svešs.
Un vienlaikus dīvaini pazīstams.
Kā dziesma, kuru viņa neatcerējās dzirdējusi, bet tomēr kaut kur pazina.
— Nē, — viņa tik tikko dzirdami noteica. — Tas nevar būt.
Jaunākais izmeklētājs Daniels nolika viņas priekšā fotogrāfiju.
Tur nebija virsrakstu.
Nebija lielu uzrakstu.
Tikai sena fotogrāfija ar pilnībā sadragātu automašīnu pie slapja ceļa.
Pēc tam vēl viena fotogrāfija.
Jauna sieviete ar tumšiem matiem sēdēja dārzā un turēja rokās zīdaini, kas bija ietīts dzeltenā sedziņā.
Zīdainim zem kreisās uzacs bija neliels dzimumzīmītes veida plankums.
Sofija pieskārās savai sejai.
— Tā esmu es.
Neviens neko neteica.
Tas nebija nepieciešams.
Advokāte runāja ļoti uzmanīgi.
— Tavi bioloģiskie vecāki bija Markoss Santamarija un Lusija Rohasa. Pirms divdesmit trim gadiem viņi cieta autoavārijā uz mazākas nozīmes ceļa aptuveni stundas brauciena attālumā no pilsētas. Markoss gāja bojā notikuma vietā. Lusiju nogādāja slimnīcā, taču viņa nomira tajā pašā naktī.
Sofijai šķita, ka kuņģis savelkas mezglā.
— Bet es?
Daniels nolaida skatienu.
— Tu pazudi no automašīnas vēl pirms ieradās otrā glābēju brigāde.
Sekojošais klusums bija neizturams.
Jo viņa jau nojauta, kas sekos.
Tomēr viņai tas bija jādzird.
— Pasakiet.
Klāra skatījās viņai acīs.
— Pirmais policists, kura ierašanās negadījuma vietā tika oficiāli reģistrēta, bija Viktors Mendess.
Sofija atgāzās krēslā.
Viņas tēvs.
Vīrietis, kurš iemācīja viņai braukt ar velosipēdu.
Tas, kurš vārīja viņai zupu, kad viņai bija drudzis.
Tas, kurš katrā dzimšanas dienā teica, ka viņa ir lielākā dāvana viņa dzīvē.
Tas pats cilvēks.
Pirmais policists.
Tas, kurš ieradās pirms visiem.
— Nē, — Sofija atkārtoja. — Mans tēvs neko tādu nekad neizdarītu.
Otrs izmeklētājs Ramiro atvēra caurspīdīgu pierādījumu maisiņu.
Tajā atradās vecs ieraksts, kas bija digitalizēts un saglabāts kā pierādījums.
— Daudzus gadus mums nepietika pierādījumu, lai lietu atjaunotu. Oficiālā versija vēstīja, ka zīdainis tika izmests no automašīnas un nekad netika atrasts. Taču pirms četriem mēnešiem atklājās kaut kas jauns.
Sofija paskatījās uz ierakstu.
— Kas tas ir?
Klāra atbildēja:
— Neatliekamās palīdzības zvana ieraksts. Tas bija kļūdaini arhivēts un tika atrasts, pārskatot senas lietas.
Sofija negribēja to klausīties.
Tomēr vienlaikus viņa zināja, ka, ja to nedarīs, viņa vairs nekad mierīgi negulēs.
Klāra nospieda atskaņošanas pogu.
Vispirms bija dzirdams lietus.
Pēc tam elpošana.
Tad sievietes balss.
Salauzta.
Izmisusi.
— Mans mazulis… lūdzu… mana meitiņa ir aizmugurējā sēdeklī…
Sofija aizsedza muti ar roku.
Šī balss nepiederēja viņas mātei Patrīsijai.
Tā bija pilnīgi svešas sievietes balss.
Un tomēr tā viņu sāpināja tā, it kā viņa to būtu gaidījusi visu savu dzīvi.
Balss turpināja.
— Viņai ir aproce… ar zilu zvaigzni… viņu sauc Alba…
Ieraksts iekrakšķējās.
Bija dzirdami soļi.
Pēc tam fonā atskanēja vīrieša balss.
— Kundze, nomierinieties. Es par visu parūpēšos.
Sofija aizturēja elpu.
Šo balsi viņa pazina.
Pārāk labi.
Viņa bija dzirdējusi, kā šī balss virtuvē dzied muļķīgas dziesmiņas.
Bija dzirdējusi, kā tā saka: “Mana meitenīt,” kad viņa bēdīga pārnāca no universitātes.
Viņa bija to dzirdējusi tūkstošiem reižu.
Tas bija Viktors.
Viņas tēvs.
Sofijas roka bez spēka atsitās pret galdu.
— Izslēdziet.
Klāra apturēja ierakstu.
Neviens nerunāja.
Sofija skatījās uz aproci tik ilgi, līdz zilā zvaigzne izplūda viņas asarās.
— Vai mana tante Irēna to zināja?
Klāra dziļi ievilka elpu.
— Ne visu. Bet pirms trim dienām viņa atrada to kasti.
— Kādu kasti?
— To, kuru tava māte slēpa.
Sofijai pār muguru pārskrēja drebuļi.
— Mana māte?
— Patrīsija, — precizēja advokāte. — Irēna devās pie viņas, jo Viktors un Patrīsija gatavojās pēkšņai pārcelšanās. Viņi teica, ka vēlas pārcelties uz valsts dienvidiem un sākt visu no jauna. Irēnai tas šķita aizdomīgi. Kamēr Patrīsija bija aptiekā, viņa guļamistabas skapī atrada aizvērtu kasti.
Sofija jau zināja, kas tajā atrodas.
Dzeltenā sedziņa.
Aproce.
Saplēstā fotogrāfija.
Visa viņas neīstā bērnība, rūpīgi paslēpta klusumā.
— Kāpēc viņa pati man nepiezvanīja?
— Viņa slēpjas, — sacīja Daniels. — Viņai ir bail. Bet tieši viņa mūs informēja. Un tieši viņa apmaksāja tavu aviobiļeti.
Sofija piecēlās.
Šoreiz neviens viņu neapturēja.
Viņa piegāja pie lielā stikla loga.
Otrā pusē cilvēki iznāca ar koferiem, apskāvās, meklēja taksometrus un devās mājās.
Atgriezās dzīvē, kuru viņi joprojām prata nosaukt vārdā.
Viņa vairs neprata.
Viņa vairs pat nezināja, kas viņa ir.
Sofija.
Alba.
Meita.
Nozagta.
Izglābta.
Apmānīta.
Viss vienlaikus.
— Es gribu viņus redzēt.
Klāra piecēlās.
— Nav droši, ja dosies viena.
Sofija pagriezās.
Viņas seja bija asaru pilna, taču balss bija stingra.
— Tad nāciet kopā ar mani.
Kad viņi ieradās, viņas vecāku mājā joprojām dega gaisma.
Bija gandrīz vienpadsmit vakarā.
Virtuves gaisma spīdēja caur aizkariem.
Sofija šo māju atcerējās ar grauzdētas maizes, veļas pulvera un svētdienu smaržu.
Tagad tā izskatījās pēc dekorācijas.
Kā skatuve, kurā kāds divdesmit trīs gadus bija spēlējis lomu.
Viktors atvēra durvis.
Sākumā viņš pasmaidīja.
Tad ieraudzīja Klāru.
Pēc tam izmeklētājus.
Un smaids pazuda.
— Sofija, — viņš teica. — Ko tu šeit dari?
Viņa neatbildēja.
Viņa iegāja mājā, neprasot atļauju.
Patrīsija iznāca no gaiteņa zilā halātā. Ieraugot Sofiju, viņa pielika roku pie krūtīm.
Viņa neteica: “Mana meitenīt.”
Viņa neskrēja apskaut.
Viņa tikai paskatījās uz pludmales somu, saburzītajām drēbēm un pietūkušajām acīm.
Un saprata.
— Nē, — nočukstēja Patrīsija. — Irēnai nevajadzēja tev zvanīt.
Ar to pietika.
Sofija sajuta, kā viņā kaut kas salūzt ar skaidru, dzidru skaņu.
Tā vairs nebija nojauta.
Tā bija atzīšanās bez vārdiem.
Viktors lēnām aizvēra durvis.
— Es nezinu, ko viņi tev ir stāstījuši, bet par to mēs svešu cilvēku klātbūtnē nerunāsim.
Klāra spēra soli uz priekšu.
— Es esmu Sofijas advokāte.
Viktors sausi iesmējās.
— Advokāte? Viņai advokāts nav vajadzīgs. Viņa ir mana meita.
Sofija paskatījās viņam acīs.
— Kā mani sauca, kad es piedzimu?
Viktors neatbildēja.
Patrīsija sāka raudāt.
— Sofija, lūdzu…
— Nesauc mani tagad par Sofiju, — viņa teica, un šī vārda izrunāšana viņai sāpēja. — Nosauc mani vārdā, kuru jūs man atņēmāt.
Patrīsija aizsedza muti ar roku.
Viktors sasprindzināja žokli.
— Mēs tevi uzaudzinājām. Tikai tam ir nozīme.
— Nē, — atbildēja Sofija. — Nozīme ir tam, ka mirstoša sieviete lūdza palīdzību savam bērnam, un tavs balss ir dzirdama tajā ierakstā.
Pirmo reizi Viktors izskatījās nobijies.
Nevis vainas dēļ.
Bet gan pārsteiguma dēļ.
— Kāds ieraksts?
Daniels nolika kopiju uz galdiņa gaitenī.
— Tas, kuru jums neizdevās izdzēst.
Patrīsija atspiedās pret sienu.
— Viktor…
Viņš uzmeta viņai niknu skatienu.
— Klusē.
Sofija neatcerējās, ka kādreiz būtu dzirdējusi tēvu tā runājam ar māti.
Vai varbūt tomēr.
Varbūt viņa to bija dzirdējusi daudzas reizes aiz aizvērtām durvīm, bet atmiņa bija to padarījusi mazāku, lai viņa spētu izdzīvot.
— Es gribu zināt patiesību, — sacīja Sofija. — Tūlīt.
Viktors pārlaida roku pār seju.
Pēc tam paskatījās uz Klāru, izmeklētājiem un sievieti, kuru bija uzaudzinājis un kura vairs neskatījās uz viņu kā uz savu tēvu.
— Patiesība, — viņš lēni sacīja, — ir tāda, ka tu toreiz būtu mirusi.
Sofija sajuta spēcīgu triecienu krūtīs.
— Neizmanto to.
— Tā ir taisnība. Mašīna bija pilnībā sadragāta. Lija lietus. Sieviete tik tikko elpoja. Visapkārt bija asinis. Tu raudāji aizmugurējā sēdeklī.
Patrīsija sāka skaļi raudāt.
— Viktor, pietiek.
Taču viņš vairs nespēja apstāties.
— Es tevi izvilku no turienes.
— Un neziņoji par to.
— Es izglābu tev dzīvību.
— Tu mani nozagi.
Šie vārdi palika karājamies gaisā.
Viktors spēra soli viņas virzienā.
Daniels darīja to pašu.
— Tā ģimene bija iznīcināta, — teica Viktors. — Tēvs bija miris. Māte mira. Neviens par tevi nerūpētos tā, kā rūpējāmies mēs.
Klāra atvēra mapi.
— Albas vecmāmiņa no mātes puses viņu meklēja divdesmit trīs gadus.
Sofija sajuta, kā sirds viņai uz mirkli apstājās.
—Mana vecmāmiņa?
Patrīsija sāka raudāt vēl skaļāk.
Viktors cieši savilka dūres.
—Tai sievietei nebija nekādu tiesību.
—Viņa bija viņas vecmāmiņa, — sacīja Klāra. — Viņai bija likumīgas tiesības. Viņai bija līdzekļi. Viņai bija mājas. Bija iesniegta oficiāla sūdzība. Vienīgais, kā viņai trūka, bija piekļuve patiesībai, jo tieši jūs izmainījāt pirmo ziņojumu.
Sofija paskatījās uz Viktoru.
—Kāpēc?
Viņš neatbildēja.
Tad ierunājās Patrīsija.
Viņas balss bija tik klusa, ka to gandrīz nevarēja sadzirdēt.
—Tāpēc, ka es nevarēju dzemdēt bērnus.
Sofija aizvēra acis.
Viņa negribēja just līdzjūtību.
Ne tajā brīdī.
Ne šī iemesla dēļ.
Patrīsija turpināja, pilnīgi salauzta.
—Mēs zaudējām trīs grūtniecības. Es vairs negribēju dzīvot. Tajā naktī Viktors pārnāca mājās ar segu rokās. Viņš teica, ka tev vairs neviena nav. Ka Dievs tevi bija sūtījis mūsu ceļā.
—Neiejauc šeit Dievu, — sacīja Sofija.
Patrīsija raudāja kā mazs bērns.
—Sākumā es domāju, ka vēlāk tevi atdosim atpakaļ. Kad pāries pirmais šoks. Kad sapratīsim, ko darīt. Bet, tiklīdz es paņēmu tevi rokās, tu pārstāji raudāt. Tu satvēri manu pirkstu. Tu biji tik maziņa…
Sofijai kļuva nelabi.
Ne tāpēc, ka šis stāsts nebūtu skumjš.
Bet tāpēc, ka meli var izklausīties maigi, ja tos stāsta cilvēks, kuram pašam tie ir vajadzīgi.
—Un mana mamma? — viņa jautāja. — Tā, kura bija automašīnā. Tā, kura lūdza palīdzību.
Patrīsija nolaida galvu.
Viktors atbildēja:
—Viņa nomira.
—Vaicājot par mani?
Iestājās klusums.
Sofija atkārtoja jautājumu skaļāk.
—Vai viņa nomira, vaicājot pēc manis?
Viktors nespēja izturēt viņas skatienu.
Tā bija atbilde.
Sofija atkāpās soli atpakaļ, it kā viņš būtu viņu pagrūdis.
Visu savu dzīvi viņu mocīja murgi par lietu.
Par stikla lauskām.
Par sievieti, kas viņu sauca no tālienes.
Patrīsija vienmēr teica, ka tie ir bezjēdzīgi sapņi.
Viktors apgalvoja, ka viņai ir pārāk dzīva iztēle.
Taču tie nebija sapņi.
Tās bija atliekas.
Tās bija lauskas no tās nakts, ko viņas ķermenis bija saglabājis atmiņā, kamēr ģimene bija nolēmusi izdzēst visu pārējo.
Klāra nolika uz galda vēl vienu fotogrāfiju.
Tajā bija redzama sirma sieviete, kas stāvēja pie loga un rokās turēja dzeltenu segu — tieši tādu pašu kā pierādījumos.
—Viņu sauc Karmena Rohasa, — sacīja advokāte. — Viņa ir tava bioloģiskā vecmāmiņa. Viņa ir dzīva.
Sofija ar pirkstu galiem pieskārās fotogrāfijai.
—Vai viņa zina, ka esmu šeit?
—Jā.
—Kāpēc viņa neatnāca?
—Tāpēc, ka baidījās, ka pēkšņa parādīšanās tevi salauztu vēl vairāk.
Sofija caur asarām rūgti iesmējās.
—Mazliet par vēlu tam.
Viktors ar dūri iesita pa galdu.
—Neviens tevi nav mīlējis tā, kā mēs!
Sofija pagriezās pret viņu.
—Varbūt jūs mani patiešām mīlējāt. Bet jūs mani mīlējāt uz kapa.
Šie vārdi Patrīsijai aizrāva elpu.
Viktors atvēra muti, taču nespēja atrast nevienu attaisnojumu.
Izmeklētāji viņam paziņoja, ka viņam jādodas līdzi, lai sniegtu liecību.
Patrīsija satvēra durvju aili.
—Sofija, lūdzu. Neaizej šādi. Ļauj man tev visu izskaidrot.
Viņa paskatījās uz viņu.
Uz mirkli viņa atkal ieraudzīja sievieti, kuru visu mūžu bija saukusi par mammu.
Sievieti, kas pina viņai matus.
Kas atstāja zīmītes uz ledusskapja.
Kas raudāja, kad Sofija pārcēlās uz savu pirmo dzīvokli.
Un tieši tas bija vissāpīgākais.
Jo Patrīsija nebija vienkārši briesmonis.
Viņa bija sieviete, kas bija devusi mīlestību, izmantojot dzīvi, kura viņai nekad nepiederēja.
—Tieši tu mani iemācīji nemelot, — sacīja Sofija. — Kā tu varēji katru dienu skatīties man acīs?
Patrīsija neatbildēja.
Uz šo nebija vienkāršas atbildes.
Sofija uzkāpa savā istabā.
Neviens viņai nesekoja.
Viņa atvēra skapi.
Viss bija palicis savā vietā.
Viņas grāmatas.
Viņas fotogrāfijas.
Universitātes jaka.
Visa bērnība bija rūpīgi sakārtota, it kā nekas to nevarētu aizskart.
Taču zem gultas viņa atrada kasti.
Tā nebija aizslēgta.
Iespējams, Patrīsija to bija izņēmusi vēl pirms mēģināja aizbēgt.
Iekšā atradās dzeltenā sega.
Puse no fotogrāfijas.
Tumšu matu šķipsna, sasieta ar diegu.
Un vēstule.
Sofija uzreiz atpazina Patrīsijas rokrakstu uz aploksnes.
“Tai dienai, kad mēs to vairs nespēsim noslēpt.”
Atverot aploksni, viņas pirksti drebēja.
Vēstule nebija gara.
Patrīsija rakstīja, ka mīlējusi viņu jau kopš pirmās nakts.
Ka katra dzimšanas diena bijusi gan svētība, gan sods.
Ka daudzas reizes gribējusi atzīties.
Taču Viktors vienmēr atkārtojis, ka patiesība iznīcinās visus.
Un pašās beigās bija viens teikums, kas viņai atņēma visus spēkus.
“Piedod man, ka saucu tevi par savu meitu, pirms atdevu tev tavu īsto vārdu.”
Sofija salocīja vēstuli un rūpīgi to noglabāja.
Viņa nezināja, vai kādreiz spēs piedot.
Taču tajā brīdī viņa saprata, ka piedošana nav durvis, kuras kāds cits drīkst prasīt viņai atvērt.
Sofija vēlreiz paskatījās uz zīmējumu.
Tā bija māja, kuru viņa varbūt kādu dienu uzcels.
Bet varbūt arī ne.
Lejā Viktora vairs nebija.
Patrīsija joprojām sēdēja uz grīdas pie ieejas, it kā māja no iekšpuses būtu kļuvusi tukša.
Sofija nokāpa lejā, rokās turot dzelteno sedziņu.
Patrīsija viņu ieraudzīja un klusējot sāka raudāt.
— Vai es drīkstu tevi apskaut? — viņa jautāja.
Sofija palika nekustīga.
Divdesmit trīs gadus šis apskāviens bija viņas patvērums.
Tajā naktī tas šķita kā būris.
— Ne šodien, — viņa atbildēja.
Patrīsija pamāja ar galvu, pilnīgi salauzta.
Sofija kopā ar Klāru izgāja no mājas.
Nakts gaiss bija vēss.
Mašīnā vairākas minūtes valdīja klusums.
Beidzot Sofija pajautāja:
— Vai mana vecmāmiņa dzīvo tālu?
Klāra papurināja galvu.
— Aptuveni divdesmit minūšu brauciena attālumā.
Sofija paskatījās uz dzelteno sedziņu savā klēpī.
— Aizvediet mani pie viņas.
Karmenas Rohasas māja bija neliela, ar dārzu, kas pilns ar puķu podiem, un logā dega gaisma.
Kad automašīna apstājās, durvis atvērās vēl pirms kāds paguva pieklauvēt.
Vecā sieviete stāvēja tur.
Pilnīgi nekustīga.
It kā būtu novecojusi, gaidot tieši šo skaņu.
Sofija izkāpa no automašīnas.
Viņa neskrēja.
Viņa nespēja.
Lēnām devās uz priekšu, rokās turot sedziņu.
Karmena pielika pirkstus pie lūpām.
— Alba…
Sofija sajuta, kā šis vārds izurbjas cauri viņas krūtīm.
Neviens viņu nekad nebija nosaucis šajā vārdā ar tik daudz mīlestības.
Nekad.
Un tomēr kaut kas viņā atsaucās.
— Es nezinu, kā būt Albai, — viņa nočukstēja.
Karmena raudāja, bet vienlaikus pasmaidīja.
— Tev tas nav jāzina šovakar.
Sofija pasniedza viņai sedziņu.
Vecā sieviete tai pieskārās tā, it kā glāstītu savas mirušās meitas seju.
— Tava mamma to izšuva, kad bija stāvoklī, — viņa sacīja. — Viņa teica, ka izvēlējās dzelteno krāsu, lai tavā dzīvē nekad netrūktu gaismas.
Tad Sofija sāka raudāt.
Ne aiz dusmām.
Ne aiz bailēm.
Bet pavisam jaunu skumju dēļ.
Skumju, kurām beidzot bija vārds.
Karmena viņu uzreiz neapskāva.
Viņa gaidīja.
Tieši šis mazais žests pilnībā salauza Sofiju.
Jo pirmo reizi neviens nemēģināja viņu piesavināties.
Neviens nemēģināja izlemt viņas vietā.
Neviens nemēģināja viņas sāpes pārvērst par skaidrojumu.
Viņa vienkārši gaidīja.
Sofija spēra vienu soli.
Pēc tam vēl vienu.
Un atbalstīja pieri pret vecmāmiņas plecu.
Karmena apskāva viņu tik maigi, it kā lūgtu atļauju pat pēc tam, kad tā jau bija dota.
— Es tevi meklēju katru dienu, — viņa nočukstēja.
Sofija aizvēra acis.
— Es pat nezināju, ka kādam trūkstu.
— Es zinu.
— Es nezinu, vai spēju viņus ienīst.
— Tev tas nav jāizlemj tagad.
— Es arī nezinu, vai spēju mīlēt tevi.
Karmena dziļi ievilka elpu.
— Tad sāksim ar patiesību. Mīlestība var pagaidīt.
Šie vārdi palika Sofijas prātā.
Mīlestība var pagaidīt.
Patiesība — nē.
Nākamajās nedēļās viss kļuva publiski zināms.
Izmeklēšana tika atsākta.
Viktoram tika izvirzītas apsūdzības par dokumentu viltošanu, nepilngadīgas personas slēpšanu un pierādījumu viltošanu.
Arī Patrīsijai bija jāsniedz liecība.
Irēna nodeva visus atrastos dokumentus.
Kaimiņi skatījās uz Mendesu māju tā, it kā vienmēr būtu zinājuši, ka tur kaut kas nav kārtībā.
Sofija pārstāja lasīt komentārus.
Pārstāja atbildēt uz zvaniem.
Pārstāja skaidrot neizskaidrojamo cilvēkiem, kuri vēlējās tikai sensacionālas detaļas.
Viņa uz laiku pārcēlās dzīvot pie Karmenas.
Ne jau tāpēc, ka pēkšņi justos tur kā mājās.
Bet gan tāpēc, ka tur neviens nelūdza viņai izlikties.
Visā mājā bija Lucijas fotogrāfijas.
Viņas bioloģiskajai mātei bija tieši tādas pašas acis.
Tas pats ieradums cieši sakniebt lūpas, kad negribējās raudāt.
Tas pats ieradums domājot pieskarties uzacij.
Kādā pēcpusdienā Karmena viņai atnesa kastīti.
— Tas viss piederēja tavai mammai.
Iekšā bija vēstules.
Fotogrāfijas.
Kasete ar ierakstītām dziesmām.
Un pieaugušai sievietei paredzēta sudraba aproce, līdzīga bērna aprocei, tikai ar lielāku zilu zvaigzni.
— Lucija nopirka divas, — sacīja Karmena. — Vienu tev un vienu sev. Viņa teica, ka atdos tev to, kad izaugsi.
Sofija turēja aproci rokā un juta, ka dzīve viņai atdod kaut ko pārāk vēlu.
— Viņi man atņēma pārāk daudz pirmo reižu, — viņa teica.
Karmena pamāja.
— Jā.
Viņa nemēģināja mierināt Sofiju ar skaistiem vārdiem.
Tieši tas palīdzēja visvairāk.
Pēc dažiem mēnešiem Sofija tika izsaukta uz tiesu.
Viktors lūdza satikt viņu pirms tiesas sēdes.
Viņa piekrita.
Ne viņa dēļ.
Sevis dēļ.
Viņa atrada viņu sēžam, acīmredzami novecojušu, ar iekritušām acīm un cieši saliktām rokām.
— Sofija, — viņš sacīja.
Viņa neapsēdās.
— Alba, — viņa viņu izlaboja.
Viņš grūti norija siekalas.
— Alba.
Šis vārds viņa mutē skanēja neveikli.
Kā atslēga, kas nekad nav piederējusi šīm durvīm.
— Man vajag, lai tu zini, ka es tevi mīlēju, — viņš teica.
Viņa ilgi skatījās uz viņu.
— Tieši tas ir pats briesmīgākais.
Viktors sarauca pieri.
— Ko tu ar to domā?
— Varbūt tu mani tiešām mīlēji. Un tomēr tu mani nozagi. Tu man meloji. Tu ļāvi citai sievietei nomirt, ticot, ka viņas meita pazudusi lietū.
Viktors nolaida skatienu.
— Tava mamma… Patrīsija… nebūtu pārdzīvojusi vēl vienu zaudējumu.
— Tātad jūs upurējāt manu vecmāmiņu. Manu māti. Mani.
Viņš sāka raudāt.
Sofija domāja, ka viņa asaras sagādās viņai gandarījumu.
Tās nesagādāja.
Tās tikai vēlreiz apliecināja, ka patiesība nespēj visu salabot.
Dažreiz tā tikai izgaismo visu postu.
— Es neatnācu, lai tev piedotu, — viņa sacīja.
Viktors aizvēra acis.
— Es zinu.
— Es atnācu pateikt, ka tev vairs nav tiesību saukt mani par savu meitu, lai aizstāvētu sevi.
Tie bija viņas atvadu vārdi.
Viņa nekliedza.
Viņa nedrebēja.
Viņa izgāja no telpas, neatskatīdamās.
Gaitenī viņu gaidīja Patrīsija.
Viņa nemēģināja pieskarties.
Tikai pasniedza nelielu maisiņu.
— Es to atradu mājās.
Sofija to atvēra.
Iekšā bija fotogrāfija.
Trūkstošā puse.
Pilnajā attēlā Lucija turēja rokās mazuli un smaidīja blakus Karmenai.
Otrā pusē glītā rokrakstā bija rakstīts:
“Alba, ja tu kādreiz apmaldīsies, lai kāds labs cilvēks palīdz tev atrast ceļu atpakaļ pie sevis.”
Sofija cieši piespieda fotogrāfiju pie krūtīm.
Patrīsija raudāja.
— Es nebiju labs cilvēks, — viņa sacīja.
Sofija paskatījās uz viņu.
Viņas sejā nebija naida.
Bet nebija arī piedošanas.
— Tu biji cilvēks, kurš gribēja mīlēt, nesamaksājot patiesības cenu.
Patrīsija klusējot pieņēma šos vārdus.
Pēc tiesas sēdes Sofija kopā ar Karmenu izgāja no ēkas.
Žurnālisti atradās tālāk.
Izmeklētāji runāja ar advokāti.
Pasaule turpināja griezties savā nežēlīgajā vienaldzībā.
Karmena pasniedza viņai roku.
— Uz kurieni tu vēlies doties?
Sofija paskatījās debesīs.
Viņa domāja par pludmali.
Par saviem brālēniem un māsīcām.
Par ziņu, kas bija sašķēlusi viņas dzīvi.
Par meitenīti dzeltenajā sedziņā.
Par jauno sievieti, kura bija izkāpusi no lidmašīnas, domājot, ka atgriežas mājās.
Un par sievieti, kura tagad devās tālāk ar diviem vārdiem, divām sāpēm un vienu patiesību, ko neviens vairs nespēs noslēpt.
— Mājās, — viņa sacīja.
Karmena uzmanīgi paskatījās uz viņu.
— Uz kurām mājām?
Sofija cieši saspieda rokā aproci ar zilo zvaigzni.
Viņa dziļi ievilka elpu.
— Es vēl nezinu.
Un pirmo reizi viņai nebija bail to nezināt.
Jo patiesība viņai neatdeva nevainojamu dzīvi.
Tā atdeva kaut ko daudz grūtāku.
Iespēju pašai izvēlēties savu dzīvi.
