Daudzi pilsētas iedzīvotāji donu Alehandro uzskatīja par vienu no nežēlīgākajiem cilvēkiem, kādus jebkad bija sastapuši.
Viņš bija vairāku milzīgu uzņēmumu īpašnieks, bija pieradis vienmēr iegūt to, ko vēlas, un absolūti nespēja piedot cilvēkiem, kuri viņu bija apkrāpuši. Biznesā Alehandro spēja sagraut kāda karjeru, novest konkurentu līdz finansiālam sabrukumam vai bez vilcināšanās novērsties pat no ilggadēja drauga.
Taču visvairāk viņš ienīda nodevību.
Īpaši tad, ja runa bija par viņa sievu Sofiju.
Viņi bija precējušies septiņus gadus, un visu šo laiku Alehandro Sofiju uzskatīja gandrīz par vienīgo cilvēku, kuram viņš patiesi varēja pilnībā uzticēties.
Kādu vakaru viņa draugs Maikls negaidīti sacīja:
— Es negribēju jaukties jūsu lietās, bet pirms dažām dienām redzēju Sofiju kopā ar kādu vīrieti.
**ALEHANDRO ĻOTI LĒNI NOLIKA GLĀZI UZ GALDA.**
— Kur?
— Netālu no viesnīcas. Viņi sarunājās un pēc tam kopā iekāpa automašīnā.
Maikls neko vairāk nezināja.
Viņš nebija redzējis ne skūpstu, ne apskāvienu. Viņš pat nebija pārliecināts, vai pareizi bija iztulkojis redzēto.
Taču Alehandro ar to pietika.
Kad viņš atgriezās mājās, viņš nekavējoties pieprasīja no sievas paskaidrojumu.
Sofija sākumā bija pārsteigta, taču pēc brīža mierīgi atbildēja:
**— ES TEVI NEESMU NODEVUSI.**
— Kas tad bija tas vīrietis?
Sieviete apklusa.
Un tieši šis klusums beidzot saniknoja Alehandro.
— Es nevaru tev to izskaidrot — viņa beidzot atbildēja. — Bet tici man, starp mums nekā nav.
Parastam cilvēkam šādi vārdi vismaz varētu būt iemesls mierīgai sarunai un mēģinājumam noskaidrot patiesību.
Taču Alehandro uz to nebija spējīgs.
Nākamajās dienās viņš gandrīz vairs nerunāja ar sievu. Viņš lika saviem cilvēkiem noskaidrot, ar ko viņa bija tikusies, taču noslēpumainais vīrietis it kā bija iztvaikojis gaisā.
**NEIZDEVĀS ATRAST NE FOTOGRĀFIJAS, NE ZIŅAS, NEKĀDUS CITUS PIERĀDĪJUMUS, KAS APLIECINĀTU NEUZTICĪBU.**
Tomēr Alehandro aizdomas ar katru stundu kļuva arvien spēcīgākas.
Viņa rezidences milzīgajā viesistabā atradās liels akvārijs, ko vīrietis bija pasūtījis īpaši savai kolekcijai. Starp dažādām zivju sugām tur peldēja arī sarkankrūšu piranju bars.
Darbinieks, kurš rūpējās par akvāriju, vairākkārt bija brīdinājis, ka ar šīm zivīm jābūt īpaši uzmanīgiem.
Kādu vakaru Alehandro izsauca divus apsargus.
Sofija uzreiz saprata, ka notiek kaut kas briesmīgs, kad vīrieši pēkšņi satvēra viņu aiz rokām.
— Alehandro, ko tu dari?
Vīrs bez vārdiem norādīja uz akvāriju.
**SIEVIETE UZREIZ KĻUVA NĀVĪGI BĀLA.**
— Tu esi sajucis prātā?! Es tev neko neesmu nodarījusi!
Taču uz Alehandro sejas nenoraustījās pat viens muskulis.
— Tev bija iespēja pateikt man patiesību.
Apsargi pacēla Sofiju.
Kad viņa tieši zem sevis ieraudzīja ūdeni un tajā kustīgās zivis, viņa sāka izmisīgi pretoties.
Viņas acis piepildījās ar asarām.
— Alehandro, lūdzu! Es tevi neesmu nodevusi!
**VAIRĀKAS SEKUNDES VĪRIETIS NEKUSTĪGI STĀVĒJA UN RAUDZĪJĀS UZ SIEVU, PĒC TAM LĒNĀM NOVĒRSĀS.**
Apsargiem tas bija pietiekami skaidrs signāls. Viņi sievieti atlaida. Sofija ar kliedzienu iekrita ūdenī. Atskanēja milzīgs plunkšķis, un visi viesistabā esošie instinktīvi atkāpās vienu soli.
Sieviete panikā centās aizsniegt akvārija malu, kamēr piranjas jau sāka strauji riņķot ap viņu. Pagāja sekunde. Tad vēl viena. Pēc tam vēl dažas garas sekundes. Un tieši tad notika kaut kas tāds, kas visus telpā esošos sastindzināja pilnīgā šokā 😳😱
Viena no apsardzēm pēkšņi sarauca pieri. Zivis nemaz neuzbruka. Tās ātri peldēja ap Sofiju, taču neviena pat nemēģināja viņu iekost.
Alehandro piegāja tuvāk akvārijam.
— Kas notiek?
Tad no viesistabas otra gala atskanēja balss:
— Tāpēc, ka viņas viņai neuzbruks.
**VISI NEKAVĒJOTIES PAGRIEZĀS. DURVĪS STĀVĒJA VECĀKS VĪRIETIS, KURŠ DAUDZU GADU GARUMĀ RŪPĒJĀS PAR AKVĀRIJU. VIŅŠ ĀTRI PIEGĀJA PIE TVERTNES UN KOPĀ AR APSARGIEM PALĪDZĒJA NO ŪDENS IZVILKT PILNĪBĀ SAMIRKUŠO SOFIJU.**
Pēc tam viņš paskatījās tieši uz Alehandro.
— Šīs zivis nav nekādi briesmoņi, kas metas virsū katram cilvēkam, kurš nonāk ūdenī. Jūs noticējāt biedējošiem stāstiem, nevis vispirms noskaidrojāt patiesību.
Tomēr īstais šoks Alehandro gaidīja tikai dažus mirkļus vēlāk. Tajā pašā laikā durvis atkal atvērās. Viesistabā ienāca tieši tas vīrietis, kuru Maikls iepriekš bija redzējis kopā ar Sofiju.
Alehandro viņu uzreiz atpazina. Tas bija Daniels, privātais ārsts, kurš pirms daudziem gadiem ārstēja viņa māti.
Vīrietis nolika uz galda mapi ar dokumentiem. Sofija aizsedza seju ar rokām. Nekādas nodevības nebija.
Dažas nedēļas iepriekš ārsti bija atklājuši, ka Alehandro ir nopietna sirds problēma. Sofija par to nejauši uzzināja un slepeni tikās ar Danielu, jo mēģināja vīram noorganizēt papildu izmeklējumus citā valstī.
**VIŅA ALEHANDRO NETEICA PATIESĪBU, JO VISPIRMS GRIBĒJA VISU SAGATAVOT UN PĀRLIECINĀTIES, KĀDAS IR ĀRSTĒŠANAS IESPĒJAS. VIŅA ARĪ BAIDĪJĀS VIŅU NEVAJADZĪGI NOBIEDĒT.**
Ar Danielu viņa tikās netālu no viesnīcas tāpēc, ka tieši tur notika medicīnas konference.
Viesistabā iestājās smags klusums.
Alehandro vispirms paskatījās uz dokumentiem un pēc tam uz Sofiju, kura viņa priekšā stāvēja caurcaurēm slapja un trīcēja.
Vēl pirms dažām minūtēm viņš bija pārliecināts, ka soda sievieti, kura viņu nodevusi.
Tagad viņš saprata, ka gandrīz bija iznīcinājis vienīgo cilvēku, kurš aiz viņa muguras darīja visu iespējamo, lai izglābtu tieši viņu.
Sofija lēnām novilka laulības gredzenu un nolika to uz galda blakus medicīniskajiem dokumentiem.
— Tu vienmēr teici, ka nepiedod nodevību — viņa klusi sacīja. — Tagad arī es tev nepiedošu.
**PĒC ŠIEM VĀRDIEM SIEVIETE PAGRIEZĀS UN AIZGĀJA.**
