Piecas sievietes, senas draudzenes, ērti atpūtās uz lieliem dvieļiem zem siltās vasaras saules. Viņas beidzot varēja atpūsties un baudīt savu atvaļinājumu kopā. Viņas tērzēja, smējās, dalījās stāstos un dažreiz vienkārši skatījās uz mierīgo jūru.
Blakus viņām, pītā grozā, atradās mājās gatavotas kūkas, augļi un auksti dzērieni. Atmosfēra bija viegla un bezrūpīga.
Pēkšņi no nekurienes parādījās suns — vidēja lieluma suns ar izspūrušu kažoku un ļoti modru skatienu. Tas sāka riņķot ap sievietēm, skaļi riet un enerģiski luncinot asti, taču tā uzvedībā bija kaut kas dīvaini nervozs.
“Redzi, cik smieklīgi!” viena no sievietēm iesmējās, pasniedzot viņam cepuma gabaliņu.
“Viņš droši vien ir izsalcis,” piebilda otra, metot viņam vēl vienu ēdiena gabaliņu.
Bet suns pat nepaskatījās uz ēdienu. Viņš turpināja skraidīt apkārt, tuvojoties vienai sievietei, tad otrai, rejot arvien skaļāk un skaļāk. Draugi apklusa, nojaušot, ka kaut kas nav kārtībā.
Kādā brīdī viena no viņām — visvērīgākā — pēkšņi nobālēja.
“MEITENES… PASKATIES UZ VIŅA MATU!” 😱😱
Ar trīcošu roku viņa norādīja uz suņa sānu. Starp sarkanīgajām kažoka šķipsnām bija redzami tumši traipi — asinis.
Sievietes neticībā paskatījās viena uz otru, tad piesardzīgi tuvojās. Un tiešām, uz suņa ķepām un sāniem bija redzamas svaigu asiņu pēdas.
“Ak, Dievs… vai viņam ir ievainots?” — nobijusies jautāja viena no draudzenēm.
Bet suns neizskatījās ievainots. Viņš nekliboja, nečīkstēja un nejuta sāpes. Pēkšņi viņš pagriezās un skrēja akmeņainā krasta virzienā.
Sievietes apmainījās ar apmulsušiem skatieniem un nolēma viņam sekot. Viņas ātri izlēca no dvieļiem un sāka skriet pa karstajām smiltīm.
Kad viņas sasniedza šo vietu, viņu sirdis sažņaudzās. Bezsamaņā esošs vīrietis gulēja uz slapjas smilšu vietas tieši pie ūdens. Zem viņa galvas izplatījās tumšs asiņu traips, un netālu gulēja slapjš akmens — visticamāk, viņš bija paslīdējis un stipri atsitis galvu.
Suns pieskrēja pie viņa, apošņāja viņu un atkal sāka riet, it kā lūdzot palīdzību. Sievietes šausmās paskatījās viena uz otru, un viena no viņām nekavējoties izvilka savu telefonu un ar trīcošām rokām izsauca ātro palīdzību.
“Vai viņš elpo?” viena no sievietēm jautāja, nometoties ceļos blakus vīrietim.
“Ļoti vājš…” otra klusi atbildēja, uzliekot roku viņam uz krūtīm.
Draugi centās viņu noturēt pie samaņas, nomierināja suni un gaidīja mediķu ierašanos.
Katrs no viņiem domāja vienu un to pašu — ja nebūtu šī uzticamā suņa, viņi nekad nebūtu uzzinājuši, ka tikai dažus metrus no viņu atdusas vietas risinās īsta traģēdija.
Pēc dažām minūtēm vasaras gaisu pāršalca ātrās palīdzības sirēnas skaņas. Mediķi uzmanīgi nolika vīrieti uz nestuvēm. Sievietes atviegloti nopūtās, vērojot, kā mediķi sniedz palīdzību.
Un suns beidzot nomierinājās. Viņš piegāja pie vienas no sievietēm un ļāva sevi paglaudīt, it kā pateicībā par glābšanu.
