Es vienmēr esmu zinājusi, ka mana vīramāte nav viegli saprotama sieviete.
Taču pat savos trakākajos sapņos es nekad nebūtu iedomājusies, ka viņa parādīsies manās kāzās ģērbusies baltā.
Viņas kleita izskatījās gandrīz kā kāzu kleita – gara, mežģīņu un glaimojoša figūrai.
Viņa iegāja dzimtsarakstu nodaļā, it kā ietu pa skrejceļu.
Viesi sāka savā starpā čukstēt, un viņa tikai pasmaidīja un teica:
“Kas? Tie ir svētki visiem.”
Pirmais trauksmes signāls atskanēja, kad viņa uzstāja braukt ar mums vienā automašīnā.
“VAI ES TEV ESMU SVEŠINIEKS?” VIŅA norūca un apsēdās blakus manam topošajam vīram.
Man vajadzēja iespraukties aizmugurē.
Ideāls kāzu sākums, vai ne?
Dzimtsarakstu nodaļā viņa stāvēja burtiski tieši blakus mums, it kā būtu trešā persona laulībā.
Katrā fotogrāfijā viņas roka balstījās uz mana vīra pleca, un viņas seja bija tuvāk kamerai nekā manējā.
Kādā brīdī viņa pat pielaboja manu plīvuru un nočukstēja:
“Tev viss ir sagrozīts… Ļauj man to salabot.”
Kāzās viņa uzvedās kā visas ballītes saimniece.
VIŅA NOMAINIJA MŪZIKU.
Viņa teica viesmīļiem, ka “salāti bija bezgaršīgi”.
Un galvenais, viņa visu laiku čukstēja manam vīram ausī, it kā atgādinot viņam, kura dēls viņš ir.
Un tad pienāca pēdējais piliens.
Viņa piecēlās ar savu glāzi un iesaucās tostu:
“Es tev novēlu laimi. Lai gan, godīgi sakot, es biju iedomājusies nedaudz citu izvēli savam dēlam… Bet, ja tā notiks, lai tā notiek.”
Istabā iestājās pilnīgs klusums.
Es tikai smaidīju aiz pieklājības.
BET ES VĀRĪJOS.
Un tad es pieņēmu savu lēmumu.
Pietiek.
Pietiek ar šo cirku.
Man bija kaut kas jādara… 👇👇
Es piegāju pie vīramātes ar sarkanvīna glāzi — it kā gribētu salīgt mieru, iesaukt tostu vai kopā nofotografēties.
Viņa nedaudz pieliecās uz priekšu.
UN TAD ES “NEJAUŠI” PIESKĀRU GLĀZEI.
Sarkanvīns izlījās tieši uz viņas sniegbaltās kleitas.
“Ak!” viņa iesaucās, mēģinot noslaucīt audumu. “Tu esi tik neveikla…”
Tūlīt pat mierīgi teicu:
“Vannas istabā ir spogulis un salvetes. Varbūt varam to iztīrīt.”
Viņa uzreiz devās turp.
Un es sekoju viņai iekšā.
Kad viņa ieslēdzās kabīnē, es klusi aizslēdzu durvis no ārpuses.
ES ATGRIEŽOS ISTABĀ UN MIERĪGI PAZIŅOJU VIESIEM:
“Mammai palika slikti un viņa devās mājās. Viņa lūdza, lai viņu netraucē.”
Un pēkšņi viss mainījās.
Viesi atkal sāka smieties.
Atgriezās mūzika.
Atmosfēra kļuva vieglāka.
Un pirmo reizi tajā vakarā es patiesi jutos kā līgava, nevis kā ģimenes kara dalībniece.
Un godīgi?
Es to nemaz nenožēloju.
Man ir sajūta, ka mani sagaida ļoti interesantas… un ļoti “jautras” laulības 😅
