“Mammu, tu saproti… mums ir hipotēka, mēs vēl maksājam automašīnas kredītu, un mēs tikko pierakstījām Mateo uz futbola treniņu. Šis nav labs laiks papildu izdevumiem. Tev ir pensija, katru mēnesi kaut kas ienāk. Tu kaut kā tiksi galā,” Mareks teica, pat nepaceļot acis no telefona, pārvelkot pirkstu pāri ekrānam.
Jozefina stāvēja pie plīts, maisot zupu. Viņa uzaicināja dēlu uz vakariņām, jo gribēja viņam kaut ko palūgt. Viņas asinsspiediens pastāvīgi svārstījās, ārsts bija izrakstījis jaunas zāles, bet tās maksāja gandrīz divsimt eiro. Ar deviņsimt eiro pensiju tas ir daudz, it īpaši, ja vairāk nekā trīssimt aiziet īrei, elektrībai, telefona rēķiniem, un vēl ir jāēd.
Viņa negribēja sūdzēties. Viņa vienkārši jautāja: “Marek, vai tu varētu man šomēnes palīdzēt ar zālēm?” Un tādu atbildi viņa saņēma.
“Marek, es neprasu daudz. Par tabletēm ir tikai divsimt eiro. Tu jau zini, ka man ir paaugstināts asinsspiediens.”
“Mammu, nopērc kaut ko lētāku. Galu galā ir aizvietotāji.” Pajautā aptiekā, tur tev iedos kaut ko līdzīgu.
Žozefīne izslēdza plīti un nolika katlu malā. Viņas rokas bija mierīgas, stabilas — viņa trīsdesmit gadus bija strādājusi par šuvēju fabrikā, un viņas rokas nekad nebija trīcējušas. Kaut kas cits trīcēja. Iekšā.
Mareks apēda zupu, noslaucīja muti ar salveti, ātri noskūpstīja mātei uz galvas un aizgāja. Žozefīne paņēma šķīvi, nomazgāja to un nolika uz žāvēšanas režģa. Tad viņa apsēdās pie virtuves galda, atbalstīja vaigu pret roku un domāja.
Viņai ir divi bērni. Mareks ir vecākais, trīsdesmit astoņus gadus vecs, viņa sieva Silvija un septiņus gadus vecais dēls Mateo. Jaunākajai meitai Laurai ir trīsdesmit četri gadi, viņa vīram Aleksandram un dvīņiem Klārai un Lukašam ir četri. Viņi visi dzīvo vienā pilsētā, strādā un pelna labu naudu. Mājas, automašīnas, jauni telefoni katru gadu. Lauras vīrs nesen viņai nopirka ūdeļādas kažoku, un viņa ievietoja fotoattēlu savā ģimenes grupā ar parakstu: “Meitenes, šodien esmu karaliene!”
Un, kamēr “karaliene” fotoattēlā smaidīja, viņas māte skaitīja, cik daudz naudas viņai būtu līdz mēneša beigām, ja viņa nopirktu zāles.
JOZEFINA SAVUS BĒRNUS AUDZINĀJA VIENA. VIŅAS VĪRS AIZGĀJA, KAD LAURAI BIJA DIVI GADI. VIŅŠ SAKOPĀJA ČEMPIONU UN TEIKA: “JOZEFINA, ATVAINODIES, BET ES VAIRS NAV TIEKU TIKT.” VIŅŠ NEPASKAIDROJA, KO ĪSTI VIŅŠ NEVAR PALIKT. SĀKUMĀ VIŅŠ NOSŪTĪJA NAUDU, TAD APSTĀJĀS. JOZEFIŅA PIETEIKĀS ALUMĪNIJA IZSTRĀDĀJUMAM, BET VĪRIETIS AIZBRAUCA UZ CITU PILSĒTU UN STRĀDĀJA NELEGĀLI. NEKO NEVARĒJA IEKĀPT.
Viņa iztika pati. Dienā viņa šuva fabrikā, bet vakaros uzņēmās papildu darbus mājās — īsināja bikses, laboja mēteļus, šuva ielāpus. Viņa gulēja piecas stundas dienā. Bērni bija apģērbti, viņiem bija apavi un ēdiens. Mareks gāja uz futbolu, Laura — uz mākslas nodarbībām. Jozefina taupīja uz sevi — uz drēbēm, ēdienu, visu. Bet bērniem bija viss, ko viņa varēja viņiem dot.
Kad viņi izauga un kļuva patstāvīgi, Jozefina aizgāja pensijā. Fabrika tik tikko darbojās, un cilvēki tika atlaisti, tāpēc viņa aizgāja agri, pirms viņu atlaida. Trīsdesmit darba gadi — un neliela pensija, tāpat kā daudziem citiem. Tomēr sākumā tas bija panesami: Mareks un Laura palīdzēja. Viņi atveda pārtikas preces, nopirka zāles un dažreiz atstāja nedaudz naudas “mājai”.
Tad palīdzība sāka mazināties. Sākumā gandrīz nemanāmi — nevis reizi mēnesī, bet reizi divos mēnešos. Tad vēl retāk. Visbeidzot, tā apstājās pavisam. Džozefīne neko neteica, jo viņai bija kauns. Viņai šķita pazemojoši jautāt saviem bērniem. Viņa domāja, ka viņiem vajadzētu saprast.
Bet viņi nesaprata. Vai arī izlikās, ka nesaprot.
Mazbērni tomēr nāca regulāri. Katru nedēļas nogali. Dažreiz pat darba dienās.
Laura parasti zvanīja piektdienas vakarā.
“Mammu, es un Aleksandrs rīt iesim uz tirdzniecības centru apskatīt jaunas guļamistabas mēbeles. Vai vari paņemt dvīņus uz dienu? Tu zini, ka viņi tevi dievina!”
JOZEFINA PIEKRĪTA. JO VIŅA PATIEŠĀM MĪLĒJA SAVUS MAZBĒRNUS. KLĀRA UN LUKASS BIJA SMIEKLĪGI, SKOĻOŠI, IDENTISKI KĀ DIVAS AUGSTSPĒJAS ATTĀLUMĀ, TOMĒR PILNĪGI ATŠĶIRĪGI. KLĀRA BIJA MIERĪGA, VIŅAI PATIKA ZĪMĒT UN SĒDĒT STŪRĪ AR KRĪTIŅIEM. LUKASS BIJA KĀ VIESUĻA — SKRIENA, LĒCA UN VISU GRIEZA. PĒC SAVĀM APMEKLĒJUMIEM JOZEFINA PUSI DIENAS PAVADĪJA, TĪROT UN KLĀJOT PA TAPETĒM, KURAS VIŅŠ IK PA LAIKAM NOLĀPA NO SIENAS.
Mateo, Mareka dēls, nāca retāk, bet palika ilgāk. Mareks viņu atveda, kad viņš un Silvija kaut kur devās ārā. Uz kino, restorānu, apciemot draugus. “Mammu, tikai uz divām stundām.” Šīs divas stundas pārvērtās sešās vai septiņās. Mateo palika pa nakti, un Mareks viņu nepaņēma līdz rītam.
Jozefīna vārīja putru mazbērniem, cepa pankūkas, devās kopā ar viņiem uz parku, lika gulēt un lasīja viņiem pasakas pirms gulētiešanas. Viņai tas patika. Viņai patika justies vajadzīgai. Bet viņas ķermenis vairs nebija tāds pats kā pirms desmit gadiem. Viņai sāpēja ceļi, mugura sāpēja katru reizi, kad viņa noliecās, un asinsspiediens strauji pieauga. Un zāles bija dārgas, un viņai nebija pietiekami daudz naudas.
Kādu dienu Laura atveda dvīņus un, palīdzot viņiem novilkt jakas gaitenī, viņa ikdienišķi teica:
“Mammu, vai tu vari viņus paņemt arī trešdien? Aleksandram ir kompānijas vakariņas, un es iešu pie friziera.”
“Laura, man trešdien ir pieraksts pie ārsta.”
“Pārcel, mammu. Friziere man iedeva tikai šo datumu.”
Žozefīne atlika pierakstu. Jo viņa pie tā bija pieradusi. Jo viņa visu mūžu bija visu atlikusi. Jo viņa baidījās, ka, ja viņa atteiksies, bērni apvainosies. Ka viņi pārstās zvanīt. Pārtrauks vest savus mazbērnus. Un viņa paliks viena savā mazajā dzīvoklī, ar ģerāniju uz palodzes un klusumu ausīs.
BET IZRĀVIENS NĀCA PARASTĀ DIENĀ.
Žozefīne devās uz aptieku ar recepti. Farmaceits nosauca cenu: simt astoņdesmit eiro. Viņa atvēra savu maku. Divsimt eiro un dažas monētas. Ja viņa nopirktu zāles, viņai paliktu divdesmit eiro piecām dienām līdz pensijai.
Piecas dienas.
Divdesmit eiro.
Viņa nopirka zāles. Viņa izgāja un apsēdās uz soliņa ēkas priekšā. Viņa paskatījās uz pagalmu. Rotaļu laukums, šūpoles, smilšu kaste. Pēc divām dienām Laura atvedīs dvīņus uz visu dienu. Džozefīne vedīs viņus pastaigā, gatavos vakariņas, spēlēsies un noliks gulēt. Vakarā Laura atgriezīsies iedegusi no solārija, smaržojot pēc dārgām smaržām.
Un tieši tur, uz šī soliņa, Džozefīne nodomāja kaut ko tādu, ko viņa mēnešiem ilgi nebija gribējusi atzīt: viņas bērni viņu izmanto. Ne ļaunprātības dēļ. Ne ar nolūku. Viņi vienkārši bija pieraduši pie tā, ka viņas māte vienmēr ir pieejama, vienmēr gatava, vienmēr saka “jā”. Ka viņas māte ir bezmaksas aukle, bezmaksas pavāre, bezmaksas apkopēja. Ka “viņas pensija ir pietiekama”, tāpēc viņai nav nepieciešama palīdzība. Bet viņa varēja palīdzēt – ar mazbērniem, ar māju, ar ēdienu. Jo viņa bija vecmāmiņa, un tas bija viņas prieks.
Prieks.
Džozefīne mīlēja savus mazbērnus. Bet prieks ir tad, kad tu par viņiem rūpējies labprātīgi, kad tev ir spēks un veselība. Kad pēc garas dienas ar diviem četrgadniekiem nevari piecelties taisni un tad skaita monētas maizei — tā vairs nav prieka sajūta.
TĀ IR EKSPLUATĀCIJA. Sestdienas rītā Laura piezvanīja.
“Mammu, mēs pēc stundas atvedīsim Klāru un Lukašu! Pagatavojiet pankūkas!”
“Laura,” teica Džozefīne, “es šodien nevaru.”
Klusums.
“Ko tu ar to domā, ka nevari? Mammu, mums ir plāni!”
“Es zinu. Bet arī man ir savi plāni.”
“Kādi tev vispār varētu būt plāni?”
“MANĒJIE. ES GRIBU ATPŪT. MAN SĀP MUGURA, MAN IR AUGSTS ASINSSPIEDIENS. MAN VAJAG DIENU PA SEV.”
“Mammu, beidz! Vai viņi ir mierīgi!”
“Mierīgi? Lukašs nesen norāva aizkaru stangu no sienas.”
“Tāpēc, ka viņš ir bērns!”
“Laura, ne šodien.”
Žozefīne pārtrauca sarunu un ilgi stāvēja gaitenī, piespiedusi telefonu pie krūtīm. Viņas sirds dauzījās. Pirmo reizi gadu laikā viņa pateica meitai “nē”.
Pēc divdesmit minūtēm telefons atkal zvanīja.
Tas bija Mareks.
“MAMM, LAURA SAKA, KA TU VAIRS NEGRIBI RŪPĒTIES PAR BĒRNIEM?”
Mareks runāja ātri, ar nelielu aizkaitinājuma pieskaņu balsī, it kā lieta jau būtu nokārtota un mātei vienkārši vajadzētu pielāgoties. Viņa tonis bija pieauguša bērna tonis, kura vecāks pēkšņi pārstāj uzvesties kā parasti. Viņš nekliedza, viņš nebija rupjš, bet katrs vārds ietvēra vienu jautājumu: kāpēc viss pēkšņi pārstāja darboties kā iepriekš?
Žozefīne stāvēja pie loga, skatoties pagalmā. Bērni spēlējās šūpolēs, sieviete bēšā mētelī stūma ratiņus, vīrietis pastaigājās ar savu suni. Viss izskatījās tāpat kā vienmēr, tomēr viņas iekšienē kaut kas bija mainījies.
“Jā,” viņa mierīgi atbildēja. “Es šodien teicu “nē”.”
Mareks uz brīdi apklusa. Viņš acīmredzami nebija to gaidījis. Parasti pēc šādām sarunām viņa māte sāka skaidroties. Šoreiz ne.
“Mammu, vai tu joko? Tie ir tavi mazbērni.”
“Es zinu.”
“Tad kāda ir problēma? Tu pasēdēsi ar viņiem dažas stundas, noskatīsies multfilmu.”
JOZEFIŅA VIEGLI PASMAIDĪJA.
“Dažas stundas? Lukašs nesen norāva aizkaru stangu. Man vajadzēja izsaukt kaimiņu.”
“Tas ir bērns,” atkārtoja Mareks.
Džozefīne apsēdās pie galda un pamāja dēlam apsēsties viņai pretī.
“Esmu noguris, Marek.”
“Mēs visi esam noguruši,” viņš instinktīvi atbildēja.
“Es nerunāju par šodienu. Es runāju par gadiem.”
Vārdi smagi karājās gaisā.
VIŅA PASTĀSTĪJA VIŅAM PAR APTIEKU. PAR ZĀĻU CENU. APMEŅAM DIVDESMIT EIRO PAR PIECĀM DIENĀM. NEKĀDU PRETENZIJU. TIKAI FAKTI.”
Mareks nolaida skatienu.
“Es par to nebiju domājis…”
“Es zinu. Tu esi pie tā pieradis.”
“Ko?”
“Par to, ka vienmēr esi klāt. Vienmēr pieejams.” Vienmēr sakot jā.”
Mareks klusēja. Viņa prātā uzplaiksnīja attēli: nedēļas nogales, vakariņas, bērnu atstāšana pie mātes. Viņš nekad neaizdomājās, cik tas viņai izmaksāja.
Pēc brīža viņš piecēlās.
“Pagaidi šeit.”
Viņš aizgāja. Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš piezvanīja.
“Mammu, atver.”
Viņš stāvēja durvīs ar maisiņu no aptiekas.
“Tās ir tavas zāles.”
“Kā tu zināji, kuras?”
“Es piezvanīju ārstam ar recepti.”
Viņš apsēdās un pēc brīža klusi teica:
“Man ir kauns.”
Telefons atkal zvanīja. Laura.
“Vai tu zini, ko mamma izdarīja?! Viņa negrib bērnus!”
“Un viņa rīkojās pareizi,” Mareks mierīgi atbildēja.
“Ko?!
“Mēs esam pieraduši visu vainot viņu.”
Laura sāka protestēt, bet Mareks mierīgi teica:
“Vecmāmiņas palīdz. Bet viņas nevar dzīvot mūsu vietā.”
SARUNA ĀTRI BEIDZĀS. “Mēs bijām akli,” teica Mareks.
“Sākot ar nākamo mēnesi, mēs apmaksāsim jūsu zāles. Un mēs palīdzēsim jums iepirkties.”
Džozefīne sāka protestēt, bet viņš viņu apturēja ar žestu.
“Tas nav apspriežams.”
Viņš apdomāja un piebilda:
“Un mēs atradīsim bērniem auklīti. Viņi nāks pie jums tikai tad, kad jūs tos vēlēsieties.”
Džozefīne pamāja. Viņa nejuta ne uzvaru, ne nožēlu. Tikai atvieglojumu. It kā pēc gadiem viņa būtu nolikusi malā nastu, ko bija nesa pārāk ilgi.
KAD MAREKS AIZGĀJA, DZĪVOKĻĀ ATKAL IESTĀJĀS KLUSUMS.
Bet šoreiz tas nebija smags.
Jo Džozefīne beidzot saprata vienu vienkāršu lietu: mīlēt savus bērnus nenozīmē bezgalīgus upurus. Dažreiz mīlestība sākas ar vārdu, ko nevarēja izteikt gadiem ilgi:
“nē”.
