Vienā no pilsētas greznākajiem restorāniem valdīja šādām vietām raksturīga atmosfēra. Fonā skanēja maiga dzīvā mūzika, bija dzirdama glāžu šķindoņa un klusas viesu sarunas. Sniegbalti galdauti, eleganti trauki un maigs apgaismojums radīja nevainojamu kopiespaidu. Pie viena no centrālajiem galdiņiem sēdēja šeihs kopā ar saviem biznesa partneriem. Viņi apsprieda darījumus, laiku pa laikam iesmējās un apmainījās ar piezīmēm, taču uzreiz bija skaidrs, kurš vadīja visu tikšanos.
Pēc brīža pie viņu galdiņa pienāca viesmīle. Jauna sieviete ar rūpīgi saņemtiem matiem, mierīgu skatienu un pārliecinošu stāju. Viņa pieklājīgi apstājās viņiem blakus, viegli pieliecās un jautāja:
– Vai kungi jau ir izlēmuši, ko pasūtīs?
Šeihs uz viņu uzreiz pat nepaskatījās. Viņš brīdi klusēja, it kā apzināti liktu viņai gaidīt. Tikai pēc mirkļa pacēla acis un ar acīmredzamu nicinājumu pasmaidīja.
– Neviens tevi šeit nesauca – viņš izteica ar izsmējīgu toni. – Tā kā tu jau esi atnākusi, pieraksti visu savā blociņā, lai vēlāk neko nesajauktu. Es pazīstu tādus kā tu.
Pie galda kāds klusi iesmējās. Atmosfēra nekavējoties kļuva saspringta, tomēr viesmīles sejas izteiksme nemainījās. Viņa mierīgi atvēra blociņu un sāka pierakstīt pasūtījumu.
Šeiha pavadoņu reakcijas iedrošināts, viņš turpināja:
– CERU, KA VISMAZ PROTI SKAITĪT. VAI ARĪ MAN TEV VISS BŪS JĀIZSKAIDRO UZ PIRKSTIEM? LAI GAN… – VIŅŠ TO NOSKATĪJA NO GALVAS LĪDZ KĀJĀM – KĀ TU VISPĀR VARĒTU SAPRAST, KO MĒS PATIESĪBĀ PASŪTĀM?
Biznesa partneri paskatījās viens uz otru. Daži acīmredzami samulsumā novērsa skatienu, taču neviens neuzdrošinājās reaģēt. Viesmīle joprojām mierīgi pierakstīja katru vārdu, nepārtraucot viņu un neizrādot nekādas emocijas.
Kad viņa bija pabeigusi, viņa aizvēra blociņu un jau grasījās doties prom, kad šeihs, pārliecināts, ka viņa neko nav sapratusi, pagriezās pret saviem partneriem. Ar ņirgājošu smaidu viņš arābu valodā pateica dažus aizvainojošus vārdus. Viņš viņu nosauca nievājošā vārdā un piebilda, ka tāda meitene lieliski iederētos viņa harēmā, kur varētu kalpot viņam visu atlikušo mūžu.
Pie galda atskanēja klusi smiekli.
Šeihs bija pārliecināts, ka viņa priekšā atrodas vienkārša, neizglītota meitene. Viņš nenojauta, ka tas, kas notiks pēc dažiem mirkļiem, visus klātesošos atstās pilnīgi apstulbušus.
Viesmīle apstājās.
Viņa lēnām pagriezās pret galdiņu.
DAŽAS SEKUNDES VIŅA SKATĪJĀS ŠEIHAM TIEŠI ACĪS UN PĒC TAM SKAIDRĀ, PĀRLIECINOŠĀ ARĀBU VALODĀ TEICA:
– Tas, ka es strādāju par viesmīli, nenozīmē, ka esmu neizglītota vai neko nesaprotu. Jūsu vārdi ir aizvainojoši. Es jau sen esmu pieradusi pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka nauda dod viņiem tiesības pazemot citus. Bet es neesmu neviena īpašums. Man ir ģimene, vīrs un bērni. Un es noteikti nekļūšu par jūsu kalponi.
Restorānā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt pat to, kā pie blakus galdiņa kādam nokrita dakša.
Jaunā sieviete ieturēja īsu pauzi un pēc tam mierīgi piebilda:
– Jūsu pasūtījums būs gatavs pēc piecpadsmit minūtēm.
Viņa pagriezās un aizgāja ar tādu pašu pārliecību, ar kādu bija piegājusi pie galda, nevienu reizi neatskatoties.
Pie galda iestājās smags klusums. Biznesa partneri pārstāja smaidīt. Vieni nolaida acis, citi sāka izlikties, ka ir aizņemti ar saviem tālruņiem.
ŠEihs NEKUSTĪGI SĒDĒJA UN SKATĪJĀS, KĀ VIESMĪLE AIZIET. PIRMOREIZ ŠAJĀ VAKARĀ VIŅAM TRŪKA VĀRDU. VIŅŠ JOPROJĀM NESPĒJA SAPRAST, KĀ PARASTA VIESMĪLE SPĒJA VISU KLĀTBŪTNĒ VIŅU TĀ NOLIKT PIE VIETAS.
