Kopš bērnības Leila savās mājās dzīvoja tā, it kā viņa tām nemaz nepiederētu. Viņai bija mierīga seja, maigs skatiens un laba sirds, taču cilvēki šķita to visu nepamanām. Viņi galvenokārt redzēja lielo rētu uz viņas sejas, kas bija palikusi pēc kritiena, kad viņa vēl bija zīdainis. Gadiem ejot, tieši šī rēta citiem kļuva par iemeslu ņirgāties par viņu, bet Leilai — par nebeidzamu sāpju avotu, pie kura viņa nekad īsti nespēja pierast.
Kamēr viņas māsas izauga par skaistām, drosmīgām un pašpārliecinātām sievietēm, Leila arvien vairāk noslēdzās sevī. Māsām patika pucēties, stundām ilgi skatīties spogulī un klausīties komplimentos. Savukārt Leila parasti palika kaut kur malā. Viņa palīdzēja mātei mājas darbos, mazgāja veļu, gatavoja, tīrīja un darīja visu, lai nepievērstu sev uzmanību.
Meitene jau sen bija pieradusi pie tādiem vārdiem kā „neglītene”, „ģimenes kauns” vai „kurš gan tevi vispār gribētu?”. Katru reizi tie sāpēja tikpat stipri, pat ja ar laiku viņa bija iemācījusies izlikties, ka vairs neko nejūt.
Kad pilsētā izplatījās ziņa, ka kāds šeihs nolēmis izvēlēties sev sievu, Leilas mājās sākās milzīga rosība. Māte izņēma dārgākos audumus, vecākā māsa sāka piemērīt rotaslietas, bet tēvs lepni staigāja pa māju, it kā liktenis jau būtu svētījis viņu ģimeni. Visi bija pārliecināti, ka uz pili jādodas vecākajai meitai. Viņa bija skaista, lepna, prata pienācīgi uzvesties un jau sen sapņoja par greznu dzīvi. Vecāki domāja tikai par viņu.
Leila šajās sarunās pat netika iesaistīta. Viņa klusējot sēdēja un klausījās, kā māsas apspriež pili, dārgas kleitas un bagātību.
Tomēr dienā, kad šeika sūtņi parādījās viņu pagalmā, notika kaut kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Māsas jau kopš rīta čukstēja savā starpā, līdz beidzot izdomāja īpaši nežēlīgu plānu. Šoreiz viņas negribēja Leilu izsmiet tikai mājās. Viņas nolēma viņu pazemot arī svešu cilvēku priekšā.
Kamēr vecākā māsa apbrīnoja savu atspulgu spogulī un gatavojās savai lielajai iznācienai, Leilu pēkšņi pasauca un paziņoja, ka tieši viņai vispirms jāiziet sagaidīt sūtņus. Māte sākumā izskatījās pārsteigta, bet pēc brīža viltīgi pasmaidīja. Tēvs tikai atmāja ar roku. Visi gribēja redzēt, kā reaģēs šeika ļaudis.
LEILA BALSĒJA. VIŅA UZREIZ SAPRATA, KA ATKAL IR KĻUVUSI PAR VIŅU ŅIRGĀŠANĀS MĒRĶI. VIŅA KLUSI TEICA, KA NEVĒLAS IZIET UN LABPRĀTĀK PALIKTU MĀJĀS, TAČU MĀSAS TIKAI SĀKA SMĒTIES. VIŅAS UZVILKA VIŅAI SKAISTU KLEITU, AIZSEDZA SEJU AR PLĪVURU UN GANDRĪZ AR VARU IZSTŪMA VIŅU UZ PRIEKŠU. VIŅAS GRIBĒJA REDZĒT VIŅAS PAZEMOJUMU, ATCERĒTIES ŠO DIENU UN VĒL ILGI PAR TO SMĪNĒT. LEILA DEVĀS UZ PRIEKŠU AR TRĪCOŠĀM ROKĀM. SIRDS PUKSTĒJA TIK SPĒCĪGI, KA VIŅAI ŠĶITA — TĀ TŪLĪT IZLĒKS NO KRŪTĪM.
Neviens no viņiem nespēja iedomāties, ka tikai pēc divām dienām notiks kaut kas tāds, kas visu pilsētu atstās mēmu.
Kad Leila parādījās pagalmā, sūtņi viņai neko nejautāja un saskaņā ar ierasto kārtību nekavējoties aizveda viņu uz pili. Viņas ģimene bija pārliecināta, ka viss ļoti ātri beigsies. Māsas jau iepriekš smējās, iedomājoties, kas notiks. Viņas čukstēja, ka, tiklīdz šeihs ieraudzīs Leilas seju, viņš sadusmosies un kaunā nosūtīs viņu atpakaļ mājās.
Tomēr pilī viss izrādījās pavisam citādi, nekā viņas bija iztēlojušās. Milzīgās telpas, maigais apgaismojums, marmora grīdas, visaptverošais klusums un neiedomājamā greznība Leilu tikai vēl vairāk biedēja. Visas šīs bagātības vidū viņai šķita, ka viņa atrodas pasaulē, kurai nemaz nepieder.
Meitene nostājās malā ar nolaistu galvu. Plīvurs joprojām slēpa viņas seju un rētu. Viņa neuzdrošinājās pacelt skatienu. Viņa bija pārliecināta, ka viss beigsies tajā brīdī, kad šeihs viņu ieraudzīs.
Kad vīrietis ienāca zālē, tajā nekavējoties iestājās pilnīgs klusums. Viņš nebija cilvēks, kurš rīkotos pārsteidzīgi vai citus vērtētu tikai pēc izskata. Pēdējo mēnešu laikā viņa priekšā bija stājušās desmitiem meiteņu.
Visas bija skaistas, elegantas un pašpārliecinātas, un katra no viņām centās uz viņu atstāt iespaidu. Viņas mēģināja piesaistīt viņa uzmanību ar smaidu, rūpīgi izvēlētiem vārdiem, nevainojamām manierēm un dārgām rotaslietām. Tomēr neviena nespēja aizskart viņa sirdi.
ŠEIKS PIEGĀJA PIE LEILAS UN APSTĀJĀS VIŅAS PRIEKŠĀ. MEITENE TRĪCĒJA TIK SPĒCĪGI, KA TIKKO SPĒJA NOTURĒTIES KĀJĀS. VĪRIETIS LĒNĀM PACĒLA VIŅAS PLĪVURU. TAJĀ PAŠĀ BRĪDĪ LEILA AIZVĒRA ACIS, IT KĀ GATAVOTOS VĒL VIENAM SĀPĪGAM TRIECIENAM.
Viņa bija pārliecināta, ka uz viņa sejas redzēs tieši tādu pašu izteiksmi, kādu visu mūžu bija redzējusi citos — žēlumu, riebumu vai izsmieklu.
Taču viņa neko tādu neredzēja.
Šeihs paskatījās uz viņu un uz mirkli sastingu. Viņš neredzēja tikai rētu. Vispirms viņš ieraudzīja viņas acis — mierīgas, dziļas, skumjas un vienlaikus ārkārtīgi patiesas. Tajās nebija ne izlikšanās, ne alkatības, ne vēlmes pēc bagātības.
Viņa priekšā stāvēja meitene, kuru dzīve bija pārāk daudz reižu pazemojusi, tomēr viņa nebija ļāvusi ciešanām padarīt sevi rūgtu. Tieši tas uz viņu atstāja vislielāko iespaidu.
Tajā pašā dienā viņš lika visiem kalpotājiem izturēties pret Leilu ar pienācīgu cieņu un rūpēm. Kalpotāji bija pārsteigti, jo nekad iepriekš nebija redzējuši šeihu jau pirmajā tikšanās reizē uz kādu skatāmies šādā veidā. Pēc dažām dienām viņš oficiāli paziņoja, ka plāno apprecēt Leilu.
Ziņa izplatījās pa pilsētu kā vētra. Cilvēki nespēja tam noticēt. Tie, kuri pazina viņas ģimeni, bija pārliecināti, ka noteikti notikusi kļūda.
Tie, kuri iepriekš bija dzirdējuši par viņas rētu, uzskatīja visu stāstu par izdomātu. Savukārt tie, kuri kādreiz bija izsmējuši Leilu, pēkšņi sāka izmisīgi izjautāt par katru detaļu.
Tikmēr viņas vecāku mājā valdīja nāvējošs klusums. Māsas sākumā negribēja ticēt šai ziņai. Pēc tam viņas pārņēma dusmas, kas pēc kāda laika pārvērtās izmisumā.
Vecākā māsa, kura tik ilgi bija sapņojusi par pili, bagātību un greznu dzīvi, nespēja samierināties ar to, ka tieši Leila kļūs par šeika sievu. Māte apmulsusi staigāja pa istabu, bet tēvs pat nezināja, kur likt skatienu.
Visi pēkšņi saprata, ka paši savām rokām uz laimi bija aizgrūduši cilvēku, kuru gadiem ilgi bija pazemojuši.
Tie, kuri kādreiz bija smējušies par nabadzīgo un it kā „neglīto” meiteni, vēl ilgi atcerējās šo dienu ar rūgtumu. Tieši viņa — atstumtā, izsmietā un pazemotā — kļuva par sievieti, kuru drīz vien sāka apbrīnot visa pilsēta.
Savukārt tie, kuri visu mūžu bija uzskatījuši sevi par labākiem par viņu, palika tukšām rokām. Visa pilsēta toreiz saprata vienu vienkāršu patiesību: reizēm aiz vienkārša plīvura un nolaista skatiena neslēpjas bezpalīdzīga, nelaimīga meitene, bet gan neparasts liktenis, kas pavisam drīz liks visiem apklust.
