**Fēlikss nemitīgi rādīja uz logu.**
— Tas ir tur augšā, — viņš atkārtoja. — Tētis visu glabāja zilā kastē.
Rasels paskatījās uz zēnu ar tādu skarbumu, kādu Mārena viņā nekad iepriekš nebija redzējusi.
— Tu nezini, par ko runā.
Fēlikss uzreiz nolaida roku.
Ar šo mazo kustību pietika.
Mārena saprata, ka viņas dēls nav apjucis.
Viņš bija nobijies.
Viņa ielika telefonu kabatā un nostājās viņam priekšā.
— Nekad vairs nerunā ar viņu tādā tonī.
Rasels nervozi iesmējās.
— Tu atgriezies pēc pieciem gadiem un pēkšņi gribi tēlot māti.
Šie vārdi viņu sāpināja.
Ne jau tāpēc, ka tie būtu patiesi.
Bet tāpēc, ka viņš lieliski zināja, cik ļoti viņa bija cietusi, dzīvojot tālu prom.
Mārena bija palaidusi garām piecas dzimšanas dienas.
Piecus Ziemassvētkus.
Brīdi, kad Fēliksam izkrita pirmais zobs.
Viņa pirmo skolas dienu.
Ikreiz, kad viņa jautāja, vai drīkst atgriezties, Rasels atgādināja par hipotēku.
— Izturi vēl mazliet, — viņš vienmēr teica. — Es to daru mūsu ģimenes labā.
Tagad Mārena skatījās uz māju un saprata, ka upurus bija nesusi tikai viņa.
Sieviete, kas stāvēja blakus Raselam, lēnām nolika glāzi uz galdiņa verandā.
Viņa bija blondīne, eleganta un daudz jaunāka, nekā Mārena bija iedomājusies.
— Rasel, tu teici, ka esi šķīries.
— Kallija, ej mājā.
— Tu arī teici, ka šī māja pieder tev.
Rasels cieši sakoda žokli.
— Ej iekšā.
Kallija nekustējās.
Mārena vēlreiz sastādīja numuru.
Vīrietis, kurš atbildēja, bija Daniels Mersers — jurists, kurš pirms pieciem gadiem bija nokārtojis mājas iegādi.
Mārena bija uzstājusi, lai pēc pirmo dokumentu parakstīšanas saglabātu viņa numuru.
Rasels vienmēr teica, ka pārējās formalitātes nokārtos pats.
Daniels runāja mierīgā, pārliecinātā balsī.
— Koldvelas kundze, es tikko pārskatīju sākotnējo lietu.
— Uz kā vārda ir reģistrēts īpašums?
Rasels spēra soli viņas virzienā.
— Noliec klausuli.
Mārena ieslēdza skaļruni.
— Reģistrētā īpašniece esat jūs, — atbildēja Daniels. — Rasels Deins ir norādīts tikai kā pagaidu maksājumu administrators.
Visi apklusa.
Mārenas māte Džūdita pielika roku pie mutes.
Reimonds aizvēra acis.
Kallija paskatījās uz Raselu.
— Administrators?
— Tā ir tikai formalitāte, — viņš steigšus atteica. — Mēs taču esam precējušies.
Daniels turpināja:
— Turklāt līgumā ir punkts, kas aizliedz īpašuma nodošanu vai pārfinansēšanu bez īpašnieces personīgas klātbūtnes un paraksta.
Mārena sajuta, kā plaušās lēnām atgriežas gaiss.
— Vai viņš mēģināja māju pārrakstīt?
Iestājās īss klusums.
— Trīs reizes.
Rasels nobālēja.
Daniels piebilda:
— Tika iesniegti arī divi dokumenti ar parakstu, kas it kā piederēja jums. Neviens no tiem neatbilst jūsu oriģinālajam parakstam.
Kallija atkāpās soli atpakaļ.
— Tu viltoji viņas parakstu?
— Tu neko par to nezini.
— Es šeit dzīvoju astoņus mēnešus.
Rasels pacēla balsi.
— Ej mājā!
Mārena paskatījās uz saviem vecākiem.
— Cik ilgi jūs jau dzīvojat stacijā?
Džūdita neatbildēja.
Reimonds atbildēja viņas vietā.
— Gandrīz trīs nedēļas.
Mārena sajuta, ka viņā kaut kas salūzt.
— Trīs nedēļas?
Viņas tēvs pamāja ar galvu.
— Sākumā viņš mūs aizveda uz moteli. Teica, ka mājā notiek remonts. Pēc tam pārstāja maksāt.
— Kāpēc jūs man nepiezvanījāt?
Džūdita sāka raudāt.
— Mums nebija tava jaunā numura.
Mārena paskatījās uz Raselu.
— Es jums to devu katru reizi, kad tas mainījās.
Džūdita papurināja galvu.
— Viņš mums teica, ka tu esi pārāk aizņemta. Vēlāk viņš apgalvoja, ka pati esi lūgusi ar tevi vairs nesazināties.
Fēlikss cieši satvēra mātes roku.
— Tētis teica, ka tev ir cita ģimene.
Mārena pietupās viņa priekšā.
— Man nekad nav bijusi cita ģimene.
Zēns dažas sekundes viņu vēroja.
— Tad kāpēc tu nekad neatbildēji uz manām vēstulēm?
Mārena aizturēja elpu.
— Kādas vēstules?
Fēlikss atkal norādīja uz logu.
— Tās, ko es tev rakstīju.
Rasels pagriezās pret durvīm.
Mārena nostājās viņam ceļā.
— Atver māju.
— Tev nav tiesību ielauzties.
Daniels joprojām bija sazvanāms.
— Patiesībā viņai ir. Viņa ir šī īpašuma likumīgā īpašniece.
Rasels mēģināja aizvērt durvis.
Reimonds izvilka no zeķes mazu atslēgu un pasniedza to Mārenai.
— Slēdzenei vēl vajadzētu darboties.
Mārena uzkāpa pa kāpnēm.
Rasels satvēra viņu aiz plaukstas.
— Tu nezini, ko atradīsi tur iekšā.
Viņa paskatījās viņam tieši acīs.
— Tā ir pirmā godīgā lieta, ko tu man esi pateicis piecu gadu laikā.
Viņa izraujās no viņa tvēriena.
Iebāza atslēgu slēdzenē.
Durvis atvērās.
Priekšnams izskatījās tieši tāds pats kā fotogrāfijās, kuras Rasels viņai bija sūtījis.
Tās pašas gaišās sienas.
Tās pašas kāpnes.
Tas pats koka galds.
Taču tagad pie ieejas stāvēja sieviešu kurpes.
Uz plaukta atradās Rasela un Kallijas fotogrāfijas.
Viena pie kamīna.
Otra pludmalē.
Trešā no viņu saderināšanās svinībām.
Mārena paņēma foto rāmi.
— Saderināšanās?
Kallija ienāca viņai aiz muguras.
No viņas sejas bija pazudusi visa krāsa.
— Viņš mani bildināja pirms diviem mēnešiem.
Rasels ierunājās no verandas.
— Tas neko nenozīmē.
Kallija pagriezās pret viņu.
— Tu nopirki gredzenu par naudu no mūsu kopīgā konta.
Mārena paskatījās uz viņu.
— Kā tu to zini?
Kallija atvēra somiņu un izņēma vairākus rēķinus.
— Jo viņš lūdza mani sakārtot dokumentus, lai varētu pieteikties vēl vienam aizdevumam.
Rasels metās viņai virsū.
— Dod tos man.
Kallija atkāpās.
— Nē.
Šī sieviete nebija nevainīga.
Viņa dzīvoja citas sievas mājā.
Lietoja viņas mēbeles.
Gulēja viņas guļamistabā.
Taču arī viņa pati bija apmānīta.
Rasels vienlaikus bija uzcēlis divus melus.
Fēlikss lēnām uzkāpa augšā pa kāpnēm.
— Šurp.
Mārena sekoja viņam.
Istabai otrajā stāvā bija neliela slēdzene.
Reimonds izmēģināja citu atslēgu, ko bija glabājis kabatā.
— Es to atradu, kad viņš mūs izmeta no mājas.
Durvis atvērās.
Iekšā bija kastes.
Desmitiem kastu.
Vienā stūrī Mārena ieraudzīja sarkano čemodānu, ko bija atstājusi pirms došanās uz Tampu.
Citā atradās ģimenes fotogrāfijas, par kurām Rasels bija apgalvojis, ka tās pazudušas pārvākšanās laikā.
Fēlikss pieskrēja pie zilās kastes.
— Šī.
Mārena pacēla vāku.
Iekšā bija krāsainas aploksnes.
Uz daudzām bija uzzīmētas saules, dzīvnieki un mājas.
Visas bija adresētas viņai.
„Mamma.”
„Mammai uz Floridu.”
„Man tevis pietrūkst.”
Mārena ar trīcošām rokām paņēma vienu aploksni.
Datums bija pirms četriem gadiem.
Fēlikss bija uzzīmējis trīs cilvēkus, kas turas rokās.
Apakšā ar šķībām bērna rakstzīmēm bija uzrakstīts:
„Tētis saka, ka tu nevari atbraukt. Es tevi gaidīšu.”
Mārena aizsedza muti, lai neiekliegtos.
Viņa atvēra vēl vienu vēstuli.
Tad vēl vienu.
Tur bija viņas vecāku vēstules.
Ārstu izraksti.
Bankas paziņojumi.
Skolas paziņojumi.
Viss, ko Rasels bija aizturējis.
Džūdita atrada aploksni ar savu rokrakstu.
— Es tev šo uzrakstīju, kad tavs tēvs nonāca slimnīcā.
Mārena atvēra vēstuli.
Pirms diviem gadiem viņas tēvs bija pārcietis sirds mazspēju.
Rasels viņai bija pateicis, ka tā bijusi tikai gripa.
— Kāpēc? — jautāja Mārena.
Rasels stāvēja durvju ailē.
Viņš vairs nesmaidīja.
— Tāpēc, ka ikreiz, kad tu runāji ar viņiem, tu gribēji atgriezties mājās.
—Protams, es gribēju atgriezties.
—Un man vajadzēja, lai tu turpinātu sūtīt naudu.
Viņa aukstais tonis visus atstāja sastingušus.
Kallija paskatījās uz viņu ar riebumu.
—Vai tas viss bija tikai naudas dēļ?
Rasels beidzot zaudēja savaldību.
—Es noturēju šo ģimeni kopā!
Reimonds spēra soli viņa virzienā.
—Tu izmeti uz ielas vienu bērnu un divus vecus cilvēkus.
—Māja bija pārāk maza mums visiem.
Marena paskatījās apkārt.
Mājā bija piecas guļamistabas.
—Tā nemaz nebija pārāk maza.
Rasels pazemināja balsi.
—Viņi sāka uzdot jautājumus.
—Par ko?
Džūdita norādīja uz atvērtu kasti blakus rakstāmgaldam.
Tajā atradās bankas kontu izraksti.
Marena piegāja tuvāk.
Katru mēnesi viņa bija sūtījusi divus tūkstošus dolāru.
Taču tikai daļa no šīs naudas bija izmantota hipotēkas maksājumiem.
Pārējā tika pārskaitīta uz citu kontu.
Ceļojumi.
Restorāni.
Apģērbs.
Sporta automašīnas līzinga maksājumi.
Saderināšanās gredzens.
Rasels bija izmantojis Marenas naudu, lai izveidotu sev jaunu dzīvi, kamēr viņas dēls un vecāki izdzīvoja gandrīz bez nekā.
—Cik vēl ir atlicis samaksāt par māju? —Marena jautāja.
Rasels neatbildēja.
Daniels joprojām klausījās pa telefonu.
—Es varu to pārbaudīt tūlīt.
Atskanēja tastatūras taustiņu klikšķi.
Pēc brīža sekoja atbilde.
—Vēl jāsamaksā simt astoņdesmit seši tūkstoši dolāru.
Marena aizvēra acis.
Piecu gadu laikā viņa bija nosūtījusi simt divdesmit tūkstošus dolāru.
Rasels arī apgalvoja, ka maksājis ikmēneša iemaksas no savas algas.
Skaitļi nesakrita.
—Vai tu pārfinansēji aizdevumu?
—Viņš to nevarēja izdarīt likumīgi, —atbildēja Daniels. —Taču izskatās, ka viņš noformēja personīgos aizdevumus, izmantojot viltotus dokumentus, un māju norādīja kā neoficiālu nodrošinājumu.
Marena paskatījās uz savu vīru.
—Cik liels ir tavs parāds?
Rasels klusēja.
Kallija atbildēja viņa vietā.
—Vairāk nekā trīs simti tūkstoši dolāru.
Rasela telefons sāka zvanīt.
Pēc tam vēl viens.
Un vēl viens.
Kamēr visi strīdējās, Kallija bija nosūtījusi Danielam dokumentu fotogrāfijas.
Daniels nekavējoties sazinājās ar banku.
Krāpšanas mēģinājumi izraisīja oficiālu izmeklēšanu.
Mazāk nekā stundas laikā kopīgie konti tika aizsargāti.
Visas Raselam piesaistītās bankas kartes tika bloķētas.
Viņa automašīnas aizdevums tika nodots pārbaudei.
Un nekustamā īpašuma aģents, kuram viņš bija apsolījis pārdot māju, saņēma oficiālu brīdinājumu.
Tieši šis zvans izdzēsa smaidu no viņa sejas.
Taču Marena nejuta nekādu prieku.
Viņa paskatījās uz Fēliksu, kurš sēdēja uz grīdas, sev apkārt izlicis visas savas vēstules.
Lielākais zaudējums nebija bankas kontos.
Tas bija šajā mazajā zēnā.
Piecus gadus viņš bija ticējis, ka māte nevēlas lasīt viņa rakstītās vēstules.
Marena apsēdās viņam blakus.
—Es izlasīšu tās visas.
Fēlikss paskatījās uz viņu.
—Pat ja to ir ļoti daudz?
—Pat ja to būs tūkstotis.
Viņš paņēma vēstuli ar kuģa zīmējumu.
—Šī ir mana mīļākā.
Marena viņu apskāva.
Sākumā Fēlikss turēja rokas stīvi gar sāniem.
Pēc tam ļoti lēnām arī viņš apskāva māti.
Džūdita klusi sāka raudāt.
Reimonds skatījās ārā pa logu.
Rasels mēģināja nokāpt pa kāpnēm, cerot, ka neviens viņu neapturēs.
Divi policisti ieradās, pirms viņš sasniedza durvis.
Tajā vakarā viņu neapcietināja.
Taču viņam izsniedza rīkojumu, kas aizliedza izņemt dokumentus no mājas, un paziņojumu, ka viņam jāatstāj dzīvesvieta, kamēr turpinās izmeklēšana par viltotajiem parakstiem.
—Šī ir arī mana māja, —viņš protestēja.
Daniels atbildēja pa telefonu.
—Nē, Dane kungs. Tā nekad nav bijusi.
Kallija tajā pašā dienā sakrāmēja savas mantas.
Pirms aiziešanas viņa nolika saderināšanās gredzenu uz galda.
—Es nezināju par taviem vecākiem un zēnu, —viņa sacīja Marenai. —Bet es zināju, ka tu eksistē. Piedod.
Marena viņai nepiedeva.
Taču arī nestrīdējās.
Daži atvainošanās vārdi neko nespēj salabot.
Tie tikai atzīst, ka nodarītais kaitējums bija īsts.
Nākamās nedēļas bija smagas.
Marena aizveda savus vecākus pie ārsta.
Viņas tēvam bija nepieciešami papildu sirds izmeklējumi.
Māte cieta no viegla nepietiekama uztura un infekcijas, kuru bija ignorējusi vairākas nedēļas.
Fēlikss atgriezās savā istabā, taču sākumā gulēja ar sakravātu koferi blakus gultai.
Viņš baidījās, ka kāds viņu atkal padzīs.
Marena uzlika mājas atslēgu uz ķēdītes un iedeva to viņam.
—Šīs durvis tev vienmēr būs atvērtas.
Zēns cieši saspieda atslēgu plaukstā.
—Pat ja es uzvedīšos slikti?
Marena skumji pasmaidīja.
—Pat ja tu būsi dusmīgs. Pat ja pieļausi kļūdas. Pat ja kādu dienu nevēlēsies ar mani runāt.
Fēlikss paskatījās uz atslēgu.
—Tētis teica, ka māja pieder tam, kurš par to maksā.
—Mājas pieder tam, kurš sargā cilvēkus, kuri tajās dzīvo.
Izmeklēšana ilga gandrīz gadu.
Raselam tika izvirzītas apsūdzības par dokumentu viltošanu, banku krāpšanu un līdzekļu piesavināšanos.
Viņš nezaudēja visu vienā dienā.
Viņš visu zaudēja pamazām.
Automašīnu.
Kontus.
Darbu.
Reputāciju.
Un visbeidzot arī tiesības tuvoties Marenai bez uzraudzības.
Pēc dažiem mēnešiem Marena māju pārdeva.
Viņa vairs nespēja izturēt ne viltotās fotogrāfijas, ne istabas, kurās viņas ģimene bija tikusi pazemota.
Viņa nopirka mazāku māju netālu no skolas un slimnīcas.
Tai nebija lielu kāpņu.
Nebija milzīga dārza.
Nebija greznu sienu.
Taču viņas vecākiem bija gaiša istaba.
Fēliksam bija rakstāmgalds pie loga.
Un virtuvē stāvēja zila kaste.
Marena tajā glabāja visas vēstules, ko viņai bija uzrakstījis dēls.
Katru vakaru viņa izlasīja vienu.
Dažas bija priecīgas.
Citas bija pilnas jautājumu.
Vienā bija rakstīts:
„Kad tu atgriezīsies, tu mani vairs nepazīsi.”
Marena ilgi raudāja pēc tam, kad to izlasīja.
Taču nākamajā rītā viņa pagatavoja brokastis, aizveda Fēliksu uz skolu un apskāva viņu pie ieejas.
Šoreiz zēns vairs neatkāpās.
Pēc vairākiem mēnešiem tiesas sēdē Rasels lūdza iespēju ar viņu aprunāties.
—Arī es daudz ko upurēju, —viņš teica. —Tu nezini, kādu spiedienu es izjutu.
Marena paskatījās viņam acīs.
—Tu neko neupurēji.
Viņš sarauca pieri.
—Tu zaudēji tikai to, kas nekad nebija tavs.
Rasels nolaida skatienu.
—Vai tu teiksi Fēliksam, ka esmu briesmonis?
—Nē.
Viņš izskatījās pārsteigts.
—Es viņam pateikšu patiesību, kad viņš būs pietiekami pieaudzis, lai to saprastu.
—Un kāda ir šī patiesība?
Marena atcerējās staciju.
Plastmasas maisiņus.
Sava dēla bailes.
Noslēptās vēstules.
—Ka viņa tēvs sajauca mīlestību ar kontroli un ģimeni ar naudas avotu.
Viņa piecēlās un aizgāja, negaidot atbildi.
Marena bija atgriezusies, domādama, ka atradīs mājas, kuru dēļ bija strādājusi piecus gadus.
Tā vietā viņa atrada melus.
Taču atrada arī savu dēlu.
Savus vecākus.
Un sāpīgu iespēju sākt visu no jauna.
Nauda bija samaksājusi par māju.
Taču tā nebija radījusi īstas mājas.
Īstās mājas sākās tajā vakarā autoostā, kad māte nometās ceļos izbiedēta zēna priekšā un apsolīja izlasīt katru vārdu, ko kāds bija tik ļoti centies no viņas noslēpt.
