Militārā lidmašīna jau bija gaisā. Iekšā atskanēja tās dzinēju vienmērīgā dūkoņa, un karavīri sēdēja savās vietās – daži skatījās pa iluminatoriem, citi klusi sarunājās. Visi zināja vienu: viņus gaidīja īpaša misija, un atmosfēra bija saspringta.
Starp viņiem sēdēja sieviete, apmēram četrdesmit gadus veca. Formā, kārtīga, nosvērta, bet bez jebkādām redzamām pazīmēm. Viņa nemēģināja ne ar vienu runāt, saglabājot mieru un atturību, it kā viņai nemaz nebūtu nepieciešama neviena uzmanība.
Karavīri uzmeta viņai īsus skatienus, bet neviens neuzdrošinājās runāt. Svešiniece. Jauniņa.
Tomēr pulkvedis viņu pamanīja. Sieviete, kuru visi cienīja.
Tiklīdz lidmašīna sasniedza kreisēšanas augstumu, viņš pēkšņi piecēlās un devās taisni uz viņu. Viņa soļi bija stingri, skatiens skarbs. Viņš apstājās viņai blakus, pieliecās un izsmējīgi uzlūkoja viņu.
“Ko sieviete dara starp karavīriem? Šī nav tava vieta. Labāk uztaisi mums kafiju.”
Sieviete pat nepagrieza galvu. Viņas seja palika mierīga, it kā viņa nemaz nebūtu dzirdējusi viņa vārdus.
TAS TIKAI VAIRĀK SAŠAUGINĀJA PULKVEDI.
Viņš pieliecās vēl tuvāk, satvēra viņu aiz matiem un paraustīja.
“Hei, es ar tevi runāju! Ej uztaisi kafiju!”
Kajītē uzreiz iestājās klusums. Sarunas apklusa. Karavīri apmainījās skatieniem un sastinga, skatoties uz notiekošo. Visi gaidīja, kas notiks tālāk.
Bet tas, kas notika tālāk, bija kaut kas tāds, ko neviens nevarēja gaidīt. 😳😱
Sieviete lēnām pacēla roku… un nākamajā mirklī viss notika acumirklī.
Ar stingru kustību viņa atgrūda viņa roku, pagrieza viņa plaukstas locītavu un imobilizēja viņu tik cieši, ka viņam pat nebija laika saprast, kas notiek. Pulkvedis sāpēs iekliedzās, viņa seja savilkās, un viņš mēģināja atrauties – bez rezultātiem.
IZSKATĪJĀS, KA VIŅA TO BIJA DARĪJUSI SIMTIEM REIZU.
Auksti. Precīzi. Nekādu lieku kustību.
“Ko… ko tu dari?!” viņš iesaucās, cenšoties saglabāt kaut kripatiņu cieņas.
Sieviete viņu atlaida tikpat ātri, cik bija satvērusi.
Kajītē valdīja pilnīgs klusums.
Viņa mierīgi izvilka savu apliecību no iekškabatas un pasniedza viņam. Pulkvedis to paņēma ar trīcošu roku… un sastinga.
Sekunde. Divas. Viņa seja lēnām nobālēja.
“Esmu armijas ģenerālis,” viņa mierīgi teica, skatoties viņam tieši acīs. “Tu tikko apvainoji savu priekšnieku.”
TAJĀ BRĪDĪ GAISS SALONĀ ŠĶIETĀS SABIEZINĀJA. NEVIENS NEKUSTĒJA. NEVIENS NERUNĀJA. PAT TI, KAS SĒDĒJA VISTĀLĀK, JUTĀ, KA SPRIEDZINĀJUMS ATBRĪVOJA VISĀ LIDMAŠĪNĀ.
Pulkvedis stāvēja nekustīgi, nezinot, kur skatīties.
“M… Ģenerālkundze… Atvainojiet… Es jūs nepazinu…”
Viņa balss vairs nebija pārliecināta. Tajā nebija ne izsmiekla, ne skarbuma. Tikai apjukums un bailes.
Sieviete mierīgi nolika savu personu apliecinošu dokumentu.
“Mēs parunāsim pēc nolaišanās,” viņa vēsi atbildēja.
Viņa atkal apsēdās, it kā nekas nebūtu noticis, un pagriezās pret logu.
LIDOJUMA BEIGĀS SALONĀ NETIKA IZTEIKTS NEVIENS NEPIECIEŠAMS VĀRDS. NEVIENS PAT NEDRĪKSTĒJA PASKATĪTIES VIŅAS VIRZIENĀ.
