Vairākas dienas pēc kārtas govs devās uz vecu aploku netālu no meža un stundām ilgi negribēja no turienes aiziet. Sākumā zemnieks tajā nesaskatīja neko īpašu, taču trešajā dienā saprata, ka dzīvnieks tur acīmredzot kaut ko bija atradis.
Maikls jau vairāk nekā divdesmit gadus vadīja nelielu saimniecību un lieliski pārzināja katras savas govs uzvedību. Īpaši labi viņš pazina Lauru. Tā bija mierīga, nekad neklīda tālu no bara un katru vakaru pati atgriezās kūtī.
Tomēr pēdējo dienu laikā viss bija mainījies.
No rīta Laura kopā ar pārējiem dzīvniekiem devās ganībās, bet pēc kāda laika atdalījās no bara un devās uz veco aploku saimniecības malā.
Šī vieta sen vairs netika izmantota. Koka žogs pamazām sabruka, ceļš bija aizaudzis ar garu zāli, bet tūlīt aiz aploka sākās blīvs mežs.
Pirmajā reizē Maikls vienkārši aizveda govi atpakaļ.
Nākamajā dienā viņš atkal atrada to tur.
TREŠAJĀ DIENĀ ZEMNIEKS PAMANĪJA VĒL DĪVAINĀKU UZVEDĪBU. LAURA STAIGĀJA GAR VIENU KONKRĒTU ŽOGA POSMU, APSTĀJĀS UN PĒC TAM ATKAL ATGRIEZĀS TIEŠI TAJĀ PAŠĀ VIETĀ.
Maiklam radās sajūta, ka kaut kas nav kārtībā.
Nākamajā rītā viņš nolēma sekot govij.
Laura atstāja ganības, šķērsoja lauku un pēc tam nogriezās uz veca, dubļaina ceļa. Maikls sekoja viņai aptuveni divdesmit metru attālumā.
Pēc dažām minūtēm govs nonāca pie aploka un apstājās.
Tikai tad zemnieks pamanīja veco koferi, kas gulēja pie žoga.
Tas bija liels, tumši brūns un ārkārtīgi netīrs. Tā vāku klāja slapjas lapas, bet vienu stūri bija apķepinājuši izžuvuši dubļi.
Maikls bija pārsteigts.
APMĒRAM NEDĒĻU IEPRIEKŠ VIŅŠ BIJA GĀJIS CAURI ŠAI VIETAI UN ĻOTI LABI ATCERĒJĀS, KA TOREIZ PIE ŽOGA NEBIJA NEVIENA KOFERA. TAS NOZĪMĒJA, KA KĀDS TO ŠEIT BIJA ATSTĀJIS PAVISAM NESEN.
Laura piegāja pie kofera, vairākas reizes to apostīja un pēc tam nervozi atkāpās.
Tad Maikls saprata, kas pēdējās dienās dzīvnieku bija vilcis tieši uz šo vietu.
Visticamāk, kāds vienkārši bija izmetis nevajadzīgas mantas. Pie šī ceļa laiku pa laikam parādījās atkritumi, tāpēc sākumā zemnieks savam atradumam nepievērsa lielu uzmanību.
Viņš gribēja pārvietot koferi tuvāk ceļam, lai vēlāk to varētu izmest, taču, tiklīdz satvēra rokturi, viņu uzreiz pārsteidza tā svars.
Koferis bija ārkārtīgi smags.
Maikls palaida rokturi. Viņam vairs nebija šaubu, ka iekšpusē kaut kas atrodas.
Zemnieks pietupās un uzmanīgi apskatīja aizdares. Tās nebija aizslēgtas ar atslēgu. Turklāt viena no tām bija pilnībā salūzusi.
VIŅŠ ATVĒRA OTRU AIZDARI UN LĒNĀM PACĒLA VĀKU.
Pēc sekundes Maikls strauji atkāpās, ieraudzījis kofera saturu un sapratis, kāpēc govs pēdējās dienās uzvedās tik dīvaini.
Iekšpusē atradās cilvēka mirstīgās atliekas, kas bija ietītas vairākās veca auduma kārtās.
Dažas sekundes zemnieks vienkārši nekustīgi stāvēja un skatījās uz koferi, nezinot, ko darīt. Tad viņš aizvēra vāku, atkāpās un ar trīcošām rokām izvilka tālruni.
Viņš nekavējoties piezvanīja policijai.
Apmēram pēc divdesmit minūtēm ceļš tika bloķēts. Izmeklētāji lūdza Maiklam precīzi parādīt vietu, kur viņš bija atradis koferi, un pēc tam sāka pārbaudīt teritoriju ap žogu.
Ļoti ātri viņi atrada riepu pēdas.
Kāds bija naktī ieradies tur, apstājies pie vecā aploka, izkrāvis smago koferi un atstājis to tur, pieņemot, ka tik pamestā vietā ilgu laiku neviens to nepamanīs.
TAČU NOZIEDZNIEKS NEBIJA RĒĶINĀJIES AR GOVS KLĀTBŪTNI.
Sākās izmeklēšana.
Pārbaudes atklāja, ka mirstīgās atliekas piederēja aptuveni četrdesmit gadus vecam vīrietim. Izmeklētāji pārbaudīja cilvēkus, kuri šajā apkārtnē bija pazuduši pēdējo gadu laikā, un drīz atrada atbilstošu iesniegumu.
Upuri sauca Daniels.
Vīrietis bija pazudis gandrīz pirms četriem gadiem.
Toreiz viņa automašīna tika atrasta netālu no dzelzceļa stacijas. Tā kā viņa mājā nebija atrastas nekādas cīņas pēdas, policija pieņēma, ka Daniels pilsētu bija atstājis brīvprātīgi.
Laikam ejot, meklēšana praktiski tika pārtraukta.
Tagad lieta tomēr tika atsākta.
IZMEKLĒTĀJI SĀKA RŪPĪGI PĀRBAUDĪT CILVĒKUS, KURIEM BIJA SASKARE AR DANIELU PIRMS VIŅA PAZUŠANAS, UN ATKLĀJA KĀDU INTERESANTU DETAĻU.
Pēdējais cilvēks, kurš bija redzējis viņu dzīvu, bija viņa biznesa partneris Roberts.
Abi vīrieši kopā vadīja nelielu celtniecības uzņēmumu, taču neilgi pirms Daniela pazušanas starp viņiem izcēlās nopietns konflikts par naudu.
Iepriekš policijas rīcībā nebija nekādu pierādījumu pret Robertu.
Tagad situācija bija citāda.
Pēdas, kas bija saglabājušās uz kofera iekšpusē esošā materiāla, aizveda izmeklētājus uz vecu noliktavu, kas piederēja uzņēmumam. Kameras pie vienīgā ceļa, kas veda uz saimniecību, bija arī fiksējušas automašīnu, kas tur brauca vēlā naktī, tikai dažas dienas pirms Lauras dīvainās uzvedības sākuma.
Automašīna piederēja Robertam.
PĒC ŠĪ ATKLĀJUMA POLICIJA SAŅĒMA ATĻAUJU PĀRMEKLĒT VIŅA MĀJU UN NOLIKTAVU.
Un tieši tur izmeklētāji atrada kaut ko tādu, kas pilnībā mainīja lietas gaitu.
Garāžā atradās siksnas un iepakošanas materiāli, kas bija identiski tiem, kuri tika izmantoti kofera nostiprināšanai, savukārt uz veca darbagalda tika atrasti Daniela dokumenti.
Pratināšanas laikā Roberts beidzot atzinās.
Izrādījās, ka pirms četriem gadiem starp abiem vīriešiem bija noticis nopietns strīds. Daniels bija atklājis, ka viņa partneris slepeni izņēma naudu no uzņēmuma un grasījās par to ziņot policijai. Roberts mēģināja viņu apturēt, taču konflikts beidzās traģiski.
Visus šos gadus mirstīgās atliekas bija paslēptas vecā telpā noliktavas teritorijā.
Nesen Roberts uzzināja, ka ēku paredzēts pārdot un pilnībā iztukšot. Viņš nobijās, ka viņa slēptuve tiks atklāta.
Tāpēc viņš sagaidīja nakts iestāšanos, ievietoja mirstīgās atliekas vecā koferī, aizveda to ārpus pilsētas un atstāja pie neizmantotā aploka.
VIŅŠ BIJA PĀRLIECINĀTS, KA IZVĒLĒJIES IDEĀLU VIETU.
Pa šo ceļu gandrīz neviens nebrauca, tuvumā nebija nevienas mājas, bet blīvais mežs sākās tikai dažus metrus tālāk.
Roberts plānoja pēc dažām dienām atgriezties un paslēpt koferi dziļāk mežā, tiklīdz pārliecinātos, ka tuvumā neviena nav.
Tomēr viņam nebija iespējas tur atgriezties.
Jau nākamajā dienā Laura sajuta neparastu smaku un atkal un atkal sāka atgriezties pie vecā žoga.
