Pēc dažām minūtēm viss cietuma pagalms apklusa, vērojot notikušo 😨
Kad Emma pirmo reizi nonāca sieviešu cietumā, pārējās ieslodzītās viņai gandrīz nepievērsa nekādu uzmanību.
Viņa bija jauna, slaida un šādai vietai neparasti mierīga. Emma ar nevienu nestrīdējās, nemēģināja ar kādu sadraudzēties un bez vārda izpildīja visus uzraudžu rīkojumus.
Tieši šāda uzvedība drīz vien piesaistīja Vanesas uzmanību.
No šīs sievietes baidījās gandrīz viss cietums. Spēcīgi veidotā un tetovējumiem klātā Vanesa aiz restēm bija pavadījusi jau astoņus gadus, un šajā laikā viņa bija paspējusi ap sevi sapulcināt nelielu lojālu sieviešu grupu.
Pat dažas uzraudzes labprātāk ar viņu nesaskārās vairāk, nekā bija absolūti nepieciešams.
Vanesa dievināja pārbaudīt jaunās ieslodzītās. Viņa tās apzināti provocēja, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu, kura viņai pakļausies un kura uzdrošināsies pretoties.
Emma izskatījās pēc ideāla upura. Jau pirmajā dienā Vanesa pusdienu laikā viņai atņēma desertu.
**EMMA NEKO NETEICA. NĀKAMAJĀ DIENĀ VIENA NO VANESAS DRAUDZENĒM GAITENĪ TĪŠI AR PLECU IEDUNKĀJA MEITENI.**
Emma vienkārši turpināja iet.
— Es taču jums teicu. Viņai pat bail atvērt muti — izsmējīgi sacīja Vanesa.
Trešajā dienā ieslodzītās tika izvestas pagalmā. Bija karsts, tāpēc lielākā daļa sieviešu sēdēja ēnā, sarunājās vai staigāja gar žogu.
Emmai lika nomazgāt daļu pagalma. Meitene paņēma mopu un mierīgi ķērās pie darba.
Vanesa kopā ar savām draudzenēm sēdēja netālu, ēda sviestmaizi un vairākas minūtes klusējot vēroja meiteni.
Kad Emma jau bija notīrījusi gandrīz pusi pagalma, Vanesa piecēlās, piegāja pie blakus esošā spaiņa ar netīru ūdeni un paskatījās uz savām draudzenēm. Viņas jau smaidīja, lieliski saprazdamas, ko Vanesa grasās darīt.
**VANESA PAŅĒMA SPIAINI UN ĻOTI LĒNI IZLIJA VISU TĀ SATURU TIEŠI UZ TIKKO NOMAZGĀTĀS VIRSMAS. NETĪRA PEĻĶE IZPLŪDA TIEŠI EMmas KĀJU PRIEKŠĀ.**
— Te ir netīrs — mierīgā balsī sacīja Vanesa. — Satīri.
Aiz viņas atskanēja skaļi smiekli.
Emma nekustējās.
Vispirms viņa paskatījās uz netīro ūdeni, kas izplūda pa grīdu.
Pēc tam viņa lēnām pacēla skatienu uz Vanesu.
Sievietes, kas sēdēja blakus, gaidīja, ka Emma, kā vienmēr, klusējot paņems mopu un izpildīs pavēli.
Taču šoreiz Emma izdarīja kaut ko pavisam citu.
**VIŅA IZSLĒJA MUGURU, NOLIKA MOPU UN PASKATĪJĀS VANESAI TIEŠI ACĪS.**
Smiekli pamazām apklusa.
Pat Vanesa uz mirkli izskatījās pārsteigta.
Neviens vēl nezināja, ka klusā meitene, kuru pēdējās dienās visi bija uzskatījuši par nobijušos un neaizsargātu, slēpa kādu noslēpumu.
Un tikai pēc dažām sekundēm viss cietuma pagalms par to uzzinās 😳😱
— Paņem otru spaini un notīri to, ko pati nosmērēji.
Vanesas sejā smaids uzreiz pazuda. Pagalmā pēkšņi iestājās klusums.
Jau ļoti sen neviens nebija uzdrošinājies ar viņu runāt šādā tonī.
**— KO TU TEICI?**
— Tu ļoti labi dzirdēji.
Vanesa pienāca tik tuvu, ka gandrīz pieskārās Emmai.
— Pacel to mopu un nomazgā grīdu.
Emma dažas sekundes skatījās viņai tieši acīs.
— Nē.
Vanessas draudzenes vairs nesmējās. Pat sargātāja, kas atradās tornī, pamanīja pieaugošo spriedzi, lai gan pagaidām neiejaucās. Vanesa strauji satvēra Emmu aiz rokas.
— Redzu, ka vēl neviens tev nav iemācījis, kā te viss notiek.
**TAČU SEKUNDI VĒLĀK EMMA BLOĶĒJA VIŅAS ROKU UN IZRAUŠĀS NO SATVĒRIENA.**
Viņa to izdarīja tik ātri un pārliecinoši, ka pat Vanesa uz mirkli nezināja, kā reaģēt.
— Neaiztiec mani — meitene viņu brīdināja.
Tagad Vanesa vairs nevarēja vienkārši aiziet. Apkārt stāvēja desmitiem ieslodzīto, un visas skatījās tieši uz viņu.
Ja viņa tajā brīdī atkāptos, vēl tajā pašā vakarā par to runātu viss cietums.
Vanesa nikni metās virsū Emmai un mēģināja viņai iesist. Meitene zibenīgi izvairījās no sitiena. Arī otrais mēģinājums bija neveiksmīgs.
Tad notika kaut kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Šoreiz Emma pati metās uz priekšu. Viņa iesita Vanesai pa ķermeni, pagrūda viņu un piespieda atkāpties vairākus soļus.
**APKĀRT STĀVOŠĀS SIEVIETES NEKAVĒJOTIES PIECĒLĀS. VANESA NO DUSMĀM IEGAUDĀS UN AR VISU SAVU SVARU UZBRUKA MEITENEI. ABAS NOKRITA UZ SLAPJĀ BETONA.**
Sākās īsta kautiņa.
Vanesa svēra gandrīz divreiz vairāk nekā Emma, taču Emma bija ievērojami ātrāka. Viņai izdevās atbrīvoties, viņa zibenīgi piecēlās un atkal izvairījās no sitiena.
— Sargi! — atskanēja kliedziens.
Vairāki apsargi jau skrēja viņu virzienā.
Tomēr Vanesa vairs nepievērsa uzmanību nekam apkārt. Viņa vēlreiz metās virsū Emmai. Meitene nobloķēja viņas roku, pagrieza viņu un piespieda pie zemes. Pēc dažām sekundēm apsargi abas sievietes nošķīra un sāka vest pretējos virzienos. Vanesa smagi elpoja un skatījās uz Emmu tā, it kā tikai tagad patiešām būtu viņu ieraudzījusi.
— Kur tu iemācījies tā cīnīties? — viņa izspieda.
Emma sakārtoja izspūrušos matus.
— Armijā.
Vanesa sastinga.
Tikai vēlāk ieslodzītās uzzināja to, ko Emma iepriekš nevienam nebija stāstījusi.
Pirms nonākšanas aiz restēm viņa vairākus gadus dienēja militārajā policijā un strādāja par tuvcīņas instruktori. Cietumā viņa nonāca pēc kautiņa, kura laikā bija aizstāvējusi savu jaunāko māsu.
Visas iepriekšējās dienas viņa klusēja nevis tāpēc, ka baidījās no Vanesas.
Emma vienkārši nevēlējās jaunas nepatikšanas.
