Daudzus gadus bagātais tēvs uzskatīja savu meitu par lielāko kļūdu savā dzīvē. Pēc smagas slimības meitene zaudēja spēju staigāt, un kopš tās dienas atmosfēra milzīgajā ģimenes īpašumā pilnībā mainījās. Mīlestības un rūpju vietā viņa ik dienu dzirdēja tikai vēsas sarunas par to, cik daudz naudas aiziet viņas ārstēšanai un aprūpei. Tēvs vairs neskatījās uz viņu kā uz cilvēku. Viņa acīs meita bija kļuvusi vienīgi par nastu, ar kuru pastāvīgi bija jārēķinās.
Meiteni sauca Eleonora. Viņa bija ārkārtīgi skaista, gudra un labsirdīga, taču turīgās ģimenes, ar kurām tēvs vēlējās nodibināt radniecību, pat negribēja apspriest laulību. Tiklīdz potenciālie precinieki uzzināja, ka meitene pārvietojas ratiņkrēslā, visas sarunas nekavējoties beidzās. Viens no vīriešiem viņu tieši noraidīja vakariņu laikā. Cits pateica, ka viņam vajadzīga „vesela sieva”. Pēc katra šāda pazemojuma Eleonoras tēvs kļuva arvien niknāks.
Ar laiku viņš pat sāka kaunēties par savu meitu. Svinību un svinīgu vakariņu laikā viņš aizliedza viņai parādīties viesu priekšā. Tāpēc Eleonora pavadīja garas stundas viena pati pie loga, vērojot laukus aiz īpašuma, kur tēva strādnieki no agra rīta līdz vēlam vakaram smagi strādāja. Viņu vidū bija garš, spēcīgi veidots vīrietis vārdā Samuels. Viņš nesa smagus graudu maisus, skaldīja malku un laboja žogus. Viņa plaukstas klāja biezi tulznas, drēbes gandrīz vienmēr bija nosmērētas ar zemi, bet vecie apavi bija tik nodiluši, ka viņš bieži staigāja basām kājām.
Samuels bija tik nabadzīgs, ka dzīvoja pussabrukušā mājā lauka malā. Lietus laikā jumts tecēja, sienas bija mitras, bet ziemā iekšā valdīja tāds aukstums, ka no rītiem ūdens mēdza sasalt. Mājā atradās tikai veca gulta, koka galds un neliela krāsniņa, kas gandrīz nemaz nespēja sasildīt telpu. Elektrības praktiski nebija, un logu vietā karājās auduma gabali.
Vīrietis neprata ne lasīt, ne rakstīt. Kad pārējie strādnieki parakstīja dokumentus, Samuels vienkārši uzzīmēja šķību krustiņu. Cilvēki par viņu smējās un uzskatīja par dumju, neizglītotu zemnieku. Taču neviens nezināja, ka Samuels kopš bērnības lieliski pazina ārstniecības augus un senas receptes dažādu uzlējumu pagatavošanai. To visu viņam bija iemācījusi vecmāmiņa, kura nodarbojās ar ārstniecības augiem un pirms daudziem gadiem dzīvoja kalnos.
Kādu vakaru Eleonoras tēvs negaidīti izsauca Samuelu uz savu kabinetu. Vīrietis iegāja greznajā telpā, atstāja dubļainus nospiedumus uz dārgā paklāja un tūlīt nolaida acis.
— Tu apprecēsi manu meitu, — miljonājs auksti sacīja.
**SAMUELS APJUCIS PACĒLA GALVU.**
Viņš bija pārliecināts, ka pārklausījies.
Tomēr tēvs turpināja runāt tādā tonī, it kā apspriestu vecas, nevajadzīgas mēbeles pārdošanu.
— Pretī tu saņemsi nedaudz naudas un māju pie lauka. Tu viņu aizvedīsi no šejienes, un jūs nekad vairs neatgriezīsieties.
Eleonora par visu uzzināja tikai nākamajā dienā. Viņa ilgi raudāja viena savā istabā, jo lieliski saprata, ka tēvs vienkārši mēģina no viņas atbrīvoties. Kāzas bija klusas un ārkārtīgi drūmas. Bez mūzikas. Bez viesiem. Daži kalpotāji klusējot vēroja bagāto meiteni dārgā baltā kleitā, sēžam ratiņkrēslā blakus basām kājām stāvošam vīrietim vecā kreklā.
Pēc ceremonijas beigām Samuels aizveda savu sievu uz veco māju, nogādājot viņu tur ratos.
Tēvs bija pārliecināts, ka tādējādi uz visiem laikiem atbrīvojies no meitas, taču neilgi pēc kāzām Samuels izdarīja kaut ko tādu, kas visu pilsētu atstāja pilnīgā šokā 😱
Kad Eleonora pirmo reizi ieraudzīja vietu, kur turpmāk viņai bija jādzīvo, viņai gandrīz aizrāvās elpa. Stūros karājās zirnekļu tīkli, grīda čīkstēja pie katra soļa, bet caur sienu spraugām iekšā ieplūda ledains vējš. Tajā naktī meitene ilgi raudāja, būdama pārliecināta, ka viņas dzīve tikko ir beigusies.
**TAČU DRĪZ VIEN NOTIKA KAS TĀDS, KO VIŅA VISPĀR NEBIJA GAIDĪJUSI.**
Samuels izrādījās pavisam citāds cilvēks, nekā viņa sākumā bija iedomājusies. Viņš nebija ne nežēlīgs, ne vienaldzīgs. Katru vakaru viņš rūpīgi atnesa viņai siltu ēdienu, iekurināja krāsni un apklāja ar vecu segu, lai viņai nebūtu auksti. Pēc dažām dienām viņš sāka gatavot arī dīvainu zāļu novārījumu. Visa māja piepildījās ar spēcīgu kaltētu augu, sakņu un dūmu aromātu.
— Tam vajadzētu tev palīdzēt, — viņš klusi sacīja.
Sākumā Eleonora viņam neticēja, tomēr katru vakaru izdzēra rūgto dzērienu.
Pagāja vairākas dienas. Kādu rītu meitene pēkšņi sajuta vieglu tirpšanu kājās.
Sākumā viņa nobijās un nodomāja, ka tas viņai tikai iztēlojas. Taču ar laiku sajūta kļuva arvien izteiktāka. Pēc vēl dažām dienām Eleonora jau spēja nedaudz pakustināt pēdas. Un tad notika kas tāds, kā dēļ viņa izplūda asarās istabas vidū.
Viņai izdevās nostāties kājās. Tikai uz dažām sekundēm. Taču Samuels to redzēja savām acīm un apbrīnā sastinga.
**KOPŠ TĀS DIENAS VISS MAINĪJĀS. VĪRIETIS TURPINĀJA VIŅAI GATAVOT ZĀĻU MAISĪJUMUS, MASĒJA VIŅAS KĀJAS UN KATRU DIENU VEDA ELEONORU PIE UPES, KUR PALĪDZĒJA VIŅAI NO JAUNA MĀCĪTIES STAIGĀT. LĒNĀM, SOLI PA SOLIM, MEITENE SĀKA SPERT PIRMOS PATSTĀVĪGOS SOĻUS.**
Tajā pašā laikā viņu starpā sāka dzimt jūtas, kuras neviens no viņiem nebija gaidījis.
Pirmo reizi dzīvē Eleonora sajuta, ka ir patiesi mīlēta. Samuels neskatījās uz viņu kā uz nastu vai problēmu, bet gan kā uz cilvēku.
Kad baumas par Eleonoras neticamo atveseļošanos sasniedza viņas tēvu, miljonārs kļuva ārkārtīgi nikns. Viņš nekavējoties ieradās pēc meitas kopā ar miesassargiem greznā karietē.
Tomēr tieši tajā dienā notika vēl kaut kas tāds, ko viņš pilnīgi nebija gaidījis.
Eleonora pati iznāca no mājas, lai viņu satiktu. Bez ratiņkrēsla.
Tēvs nobālēja un ilgu brīdi nespēja pateikt nevienu vārdu. Meitene lēnām piegāja viņam klāt un mierīgi sacīja:
— Visu mūžu tu uzskatīji mani par vāju, bet tieši cilvēks, kuru tu sauci par nabagu un nederīgu, man uzdāvināja jaunu dzīvi.
**MILJONĀRS MĒĢINĀJA PĀRLIECINĀT MEITU ATGRIEZTIES KOPĀ AR VIŅU ĪPAŠUMĀ. VIŅŠ SOLĪJA NAUDU, LABĀKOS ĀRSTUS UN DZĪVI LUKSUSĀ. ELEONORA TOMĒR TIKAI NOGRŪDĪJA GALVU. VIŅA NOLĒMA PALIKT SAMUELA PUSĒ.**
