Tajā dienā valdīja neciešams karstums. Skolas pagalma asfalts karstuma dēļ gandrīz šķita kūstam, bērni skraidīja īsām piedurknēm, bet daži aplēja sevi ar ūdeni, mēģinot kaut nedaudz atvēsināties. Gaiteņos bija smacīgi, neraugoties uz plaši atvērtajiem logiem, kas gandrīz nemaz nedeva atvieglojumu.
Sofija, skolas medmāsa, veica skolēnu kārtējās veselības pārbaudes. Viss noritēja kā parasti, līdz kabinetā ienāca zēns, kurš uzreiz piesaistīja viņas uzmanību.
Viņš bija ģērbies pilnīgi nepiemēroti laikapstākļiem. Viņam bija mugurā biezas tumšas bikses, silts džemperis un vilnas ziemas cepure, kas bija novilkta gandrīz līdz acīm. Tieši tā pati cepure, ko viņš valkāja ziemā. Pat tās izskats nebija mainījies – tā pati krāsa, tie paši savēlumi un tā pati forma.
Sofija viņu uzmanīgi aplūkoja un juta, kā pieaug satraukums.
– Sveiks – viņa teica maigā balsī, nevēloties viņu nobiedēt. – Tev nav par karstu? Varbūt vismaz šeit, kabinetā, tu varētu noņemt cepuri?
Zēns uzreiz sastindza. Viņa pleci saspringa, un rokas zibenīgi pacēlās pie galvas. Viņš cieši satvēra cepuri, it kā baidītos, ka tūlīt kāds to viņam atņems.
– Nē… – viņš klusi atbildēja, nepaceldams skatienu. – Es nevaru to noņemt.
SOFIJA NEUZSTĀJA. VIŅA ZINĀJA, KA PIESPIEŠANA SITUĀCIJU TIKAI PASLIKTINĀTU. VIŅA MIERĪGI PABEIDZA PĀRBAUDI, TOMĒR VISU LAIKU NEVARĒJA ATBRĪVOTIES NO SAJŪTAS, KA KAUT KAS NAV KĀRTĪBĀ. KATRU REIZI, KAD CEPURE KUSTĒJĀS PAT NEDAUDZ, ZĒNS SARĀVĀS UN NEKAVĒJOTIES TO ATKAL SAKĀRTOJA, IT KĀ ZEM TĀS SLĒPTOS KAUT KAS, NO KĀ VIŅŠ ŠAUSMĪGI BAIDĪJĀS.
Vēlāk skolotāju istabā viņa piegāja klases audzinātājai.
– Lūdzu, pasakiet man godīgi, vai arī jūs to esat pamanījusi? – viņa klusi jautāja. – Viņš nekad nenovelk šo cepuri.
Skolotāja smagi nopūtās un pamāja.
– Tas turpinās jau vairāk nekā mēnesi. Pēc pavasara brīvlaika viņš atgriezās skolā ar šo cepuri un kopš tā laika to nav noņēmis nevienu reizi. Sporta stundā viņš piedzīvoja īstu panikas lēkmi, kad skolotājs lūdza viņam to noņemt. Nolēmām viņu vairs nepiespiest, lai neradītu viņam papildu stresu.
Šie vārdi Sofijas bažas tikai pastiprināja. Vēl tajā pašā vakarā viņa nolēma piezvanīt vecākiem. Tālruņa numurs bija atrodams skolēna medicīniskajā dokumentācijā.
– Labvakar, te skolas medmāsa – viņa mierīgi iesāka. – Es vēlētos aprunāties par jūsu dēla veselības stāvokli.
– AR VIŅU VISS IR KĀRTĪBĀ – VIŅU ASI PĀRTRAUCA VĪRIEŠA BALSS. – NAV NEKĀDAS VAJADZĪBAS MEKLĒT PROBLĒMAS TUR, KUR TO NAV.
– Esmu pamanījusi, ka viņš pat karstā laikā valkā ziemas cepuri. Vai tam ir kāds iemesls? Varbūt viņam ir problēmas ar galvas ādu vai viņš ir guvis kādu traumu?
Otrā galā iestājās smags, nepatīkams klusums.
– Tā ir mūsu darīšana – vīrietis vēsi atbildēja. – Viņš dara to, ko es lieku. Lūdzu, nejaucieties.
– Es pamanīju arī traipu uz auduma. Vai jūsu dēls nav savainojies?
– Es teicu, ka viss ir kontrolē – viņš atbildēja vēl asākā tonī. – Vairs nezvaniet.
Savienojums tika pārtraukts.
Sofija vēl ilgi sēdēja ar tālruni rokā, nespējot atbrīvoties no sliktās priekšnojautas. Arvien spēcīgāk viņa juta, ka aiz šī stāsta slēpjas kaut kas patiešām nopietns.
DAŽAS DIENAS VĒLĀK SITUĀCIJA KĻUVA VĒL SLIKTĀKA.
Stundas laikā satraukta skolotāja ieskrēja medmāsas kabinetā.
– Viņš jūtas slikti – viņa ātri sacīja. – Turas pie galvas un tik tikko spēj nosēdēt.
Pēc brīža zēnu atveda. Viņš bija bāls, lūpas trīcēja, bet abas rokas cieši turēja galvu. Viņš viegli šūpojās, it kā ar grūtībām spētu noturēt līdzsvaru.
Sofija pietupās viņam priekšā un uzrunāja viņu pēc iespējas mierīgāk.
– Klausies, es gribu tev palīdzēt. Noskaidrosim, kas notiek. Šeit neviena cita nav, esam tikai mēs, un nekas slikts ar tevi nenotiks.
Zēns brīdi klusēja un tad nočukstēja:
– Es nevaru… Tētis teica, ka man nedrīkst to noņemt. Ja es to noņemšu, būs vēl sliktāk.
– TEV ŠOBRĪD ĻOTI SĀP – MAIGI ATBILDĒJA SOFIJA. – ES TEVI NESĀPINĀŠU. ĻAUJ MAN TIKAI PASKATĪTIES, KAS IR NOTICIS.
Zēns aizvēra acis. Viņa pirksti vēl ciešāk satvēra cepures malu.
Sofija uz mirkli aizvēra acis, cenšoties saglabāt mieru. Tad uzvilka cimdus un klusi sacīja:
– Tu neko sliktu neesi izdarījis. Es esmu ar tevi. Mēs visu izdarīsim ļoti uzmanīgi.
Pēc brīža zēns viegli pamāja.
Kad skolas medmāsa beidzot sāka viņam noņemt cepuri, viņa šausmās ieraudzīja, kas atradās zem tās.
Kad viņa uzmanīgi pavilka aiz cepures malas, zēns strauji sarāvās un klusi ievaidējās.
– SĀP… TĀ NEGRIB NĀKT NOST…
Sofija paņēma dezinfekcijas līdzekli un uzmanīgi samitrināja audumu, cenšoties to padarīt mīkstāku. Viņa strādāja ļoti lēni, gandrīz aizturot elpu, lai neradītu bērnam vēl lielākas sāpes. Cepure patiešām bija pielipusi pie ādas.
Minūtes vilkās bezgalīgi.
Beidzot audums atdalījās.
Kad cepure nonāca viņas rokās, kabinetā iestājās pilnīgs klusums.
Sofija sastinga.
Skolotāja, kas stāvēja blakus, aizsedza muti ar plaukstu.
Zem cepures nebija neviena mata. Galvas ādu klāja daudzas brūces. Apaļi nospiedumi, daži svaigi un spilgti sarkani, citi jau lēnām dzija. Viss izskatījās ļoti sāpīgi un biedējoši.
– DIEVS… – SKOLOTĀJA NOČUKSTĒJA, NESPĒDAMA NOTICĒT SAVĀM ACĪM.
Zēns sēdēja nekustīgi, it kā jau būtu pieradis pie sāpēm.
– Tētis teica, ka man jāiztur – viņš klusi sacīja. – Bet brālis man iedeva šo cepuri, lai neviens to neredzētu…
Tajā pašā dienā Sofijai vairs nebija nekādu šaubu.
Viņa nekavējoties informēja visas atbildīgās iestādes.
Vēl tajā pašā vakarā zēnu nogādāja slimnīcā, kur viņš saņēma nepieciešamo palīdzību. Vēlāk viņš tika nogādāts drošā vietā, kur viņam vairs nebija jādzīvo bailēs.
Sofija ļoti ilgi nespēja aizmirst šo gadījumu. Jo dažkārt aiz šķietami parasta sīkuma slēpjas stāsts, ko neviens nebūtu spējīgs iztēloties.
