Kad mans vīrs Daniels man pateica, ka viņam steidzami jādodas uz citu valsti uz biznesa tikšanos, sākumā es tam nepievērsu īpašu uzmanību. Viņš bieži devās komandējumos, tikās ar biznesa partneriem, parakstīja līgumus un pēc dažām dienām atgriezās mājās noguris, bet apmierināts.
Šoreiz kopā ar viņu bija jādodas arī viņa sekretārei Laurai.
— Būs ļoti daudz tikšanos, dokumentu un sarunu — Daniels mierīgi paskaidroja. — Laura palīdzēs man visu noorganizēt.
Es pamāju, bet pēc brīža negaidīti pasmaidīju un teicu:
— Tad es braukšu jums līdzi. Kamēr jūs būsiet sanāksmēs, es pastaigāšos pa pilsētu vai pasauļošos pludmalē. Tu pats taču teici, ka jūra tur esot brīnišķīga.
Daniels dažas sekundes klusēja. Bija acīmredzams, ka viņš nebija gaidījis šādu priekšlikumu. Viņa sejas izteiksme gandrīz nemainījās, taču es viņu pazinu pārāk labi un uzreiz pamanīju, kā viņam pēkšņi saspringa pleci.
— Protams, tu vari braukt līdzi — viņš beidzot atbildēja. — Ja tu to vēlies.
**LAURA, KURA SĒDĒJA VIŅAM BLAKUS PIE GALDA, ARĪ PASMAIDĪJA, TAČU VIŅAS SMAIDĀ BIJA KAUT KAS DĪVAINS. TAS IZSKATĪJĀS PĀRĀK MĀKSLĪGS UN PIESPIESTS. IT KĀ MANS LĒMUMS VIŅU BŪTU ĻOTI NOKAITINĀJIS, BET VIŅA NESPĒTU TO IZRADĪT.**
Izbraukšanas dienā mēs lidostā ieradāmies ļoti agri. Daniels nepārtraukti pārbaudīja telefonu, ātri kādam atbildēja un nervozi skatījās apkārt.
Vispirms mēs reģistrējāmies reisam, bet pēc tam nostājāmies pasu kontroles rindā. Mums priekšā bija ļoti daudz cilvēku, tāpēc bija skaidrs, ka nāksies ilgi gaidīt. Kādā brīdī es pateicu, ka uz mirkli aiziešu uz tualeti, un atstāju savu lielo, gaišās krāsas koferi blakus Danielam.
— Pieskati to minūti — es palūdzu.
— Protams — viņš atbildēja pārāk ātri.
Es biju aizgājusi tikai dažus metrus, kad pie tualetes atcerējos, ka telefonu esmu atstājusi jakas kabatā, bet jaku biju uzlikusi pašā kofera augšpusē. Es nekavējoties pagriezos atpakaļ.
Un tieši tad ieraudzīju kaut ko tādu, no kā man burtiski sastindza rokas.
Daniels stāvēja pie mana kofera un bija noliecies pār to. Rāvējslēdzējs bija atvērts. Mans vīrs ātri ielika starp manām drēbēm nelielu melnu kastīti un pēc tam aizvēra bagāžu, it kā nekas nebūtu noticis.
**BLAKUS VIŅAM STĀVĒJA LAURA. VIŅA RAUDZĪJĀS UZ VIŅU AR GANDRĪZ NEREDZAMU SMAIDU.**
Es strauji apstājos aiz reklāmas stenda, lai viņi mani nepamanītu. Man galvā šaudījās tūkstošiem domu. Man nebija ne jausmas, kas atradās kastītē vai kāpēc mans paša vīrs to slepus bija paslēpis tieši manā koferī. Taču par vienu es biju pārliecināta: ja viņš to darīja aiz manas muguras, nekas labs tas nevarēja būt.
Pēc dažām sekundēm es mierīgi piegāju pie viņiem un izlikos, ka neko neesmu pamanījusi.
— Viss kārtībā? — Daniels jautāja.
— Jā, tikai pie tualetes ir ļoti gara rinda — es atbildēju, satverot kofera rokturi.
Viņš uzmanīgi mani vēroja, it kā mēģinātu saprast, vai es kaut ko biju redzējusi. Es pasmaidīju un izlikos, ka esmu pilnībā aizņemta ar savu telefonu.
Kad Daniels un Laura sāka sarunāties ar vienu no lidostas darbiniekiem, es pateicu, ka vēlos nopirkt ūdeni, un devos uz sieviešu tualeti. Tur es ātri atvēru koferi. Starp drēbēm patiešām atradās melnā kastīte.
Tā bija smaga un cieši noslēgta. Uz tās nebija ne uzrakstu, ne logotipa.
**ES NOLĒMU TO NEATVĒRT. MAN BIJA BAIL PAT IEDOMĀTIES, KAS VARĒTU ATRASTIES IEKŠPUSĒ. TOMĒR NETĀLU STĀVĒJA LAURAS KOFERIS — TUMŠI PELĒKS, AR RAKSTURĪGU SARKANU LENTI PIE ROKTURA. KAMĒR SEKRETĀRE RUNĀJA PA TELEFONU, ES ĀTRI PĀRLIKU KASTĪTI VIŅAS BAGĀŽAS SĀNU KABATĀ UN AIZVILKU RĀVĒJSLĒDZĒJU.**
Mana sirds dauzījās tik stipri, ka man šķita — visi apkārtējie var dzirdēt tās sitienus.
Drīz pēc tam mēs nonācām kontroles zonā. Koferi cits pēc cita slīdēja pa konveijeru skenera virzienā. Apkārt valdīja milzīga rosība: ģimenes ar bērniem, tūristi, biznesmeņi un lidostas darbinieki steidzās, sarunājās un vilka aiz sevis bagāžu. Neviens mums nepievērsa īpašu uzmanību.
Taču Daniels skatījās tikai uz manu koferi.
Viņš stāvēja netālu, nervozi saspiedis telefonu rokā, un ne uz mirkli nenovērsa skatienu no kustīgās lentes. Kad mans gaišais koferis bez jebkādām problēmām izgāja cauri skenerim, viņa sejas izteiksme nekavējoties mainījās. Vispirms viņš sarauca pieri, bet pēc brīža kļuva acīmredzami bāls.
Arī Laura paskatījās uz viņu, taču Daniels tikai viegli papurināja galvu.
Tūlīt pēc tam uz lentes parādījās viņas pelēkais koferis.
Brīdī, kad bagāža nonāca skenerī, virs ejas pēkšņi iedegās spilgti sarkana gaisma. Atskanēja ass trauksmes signāls. Vairāki lidostas darbinieki nekavējoties pagriezās mūsu virzienā, un tikai dažas sekundes vēlāk policisti steidzīgi devās konveijera virzienā 😱😨
**LAURA SASTINGA UZ VIETAS.**
— Tā noteikti ir kaut kāda kļūda — viņa nočukstēja.
Viens no policistiem lika viņai atkāpties no kofera. Otrs vērsās pie Daniela, jo uz bagāžas birkas bija rezervācijas numurs, kas bija izsniegts uz viņa uzņēmuma vārda. Mans vīrs mēģināja kaut ko paskaidrot, taču viņa balss acīmredzami trīcēja.
Kad policisti atvēra melno kastīti, viņi tajā atrada Danielam piederošu pistoli.
Laura nekavējoties atkāpās soli un aizsedza muti ar roku, izlikdamās pilnībā šokēta. Tomēr es pamanīju, ka Daniels uz īsu brīdi paskatījās tieši uz viņu. Šis viens skatiens man pateica vairāk nekā jebkuri vārdi.
Viņš apzināti bija paslēpis ieroci manā koferī.
Viņš gribēja, lai mani aizturētu jau lidostā un neļautu iekāpt lidmašīnā. Tad viņš un Laura varētu mierīgi aizlidot kopā, izliekoties, ka dodas uz svarīgām biznesa tikšanās. Patiesībā nekādu tikšanos vispār nebija.
**VIŅI JAU SEN BIJA MĪĻĀKIE.**
Viņu ceļojums bija izplānots tā, lai viņi varētu kopā apmesties vienā numurā dārgā viesnīcā pie jūras. Daniels šo braucienu bija noorganizējis kā atvaļinājumu tikai viņiem abiem, taču, kad es negaidīti paziņoju, ka vēlos doties viņiem līdzi, viss viņu plāns sāka sabrukt. Es kļuvu par šķērsli. Tāpēc viņi nolēma panākt situāciju, kurā mani aizturētu lidostā un es nevarētu doties prom.
Taču mans koferis mierīgi izgāja cauri skenerim.
Un sarkanā gaisma iedegās tikai virs Lauras bagāžas.
Policisti nekavējoties aizveda viņas koferi uz papildu pārbaudi. Daniels mēģināja pārliecināt viņus, ka viņam nav ne jausmas, no kurienes ierocis tur radies, taču likumsargi ātri pārbaudīja novērošanas kameru ierakstus. Ierakstā bija skaidri redzams, kā viņš atver manu koferi, ieliek tajā melno kastīti, kamēr Laura stāv blakus un vēro visu, ko viņš dara.
Pēc ieraksta noskatīšanās Daniels pārstāja visu noliegt.
Viņš skatījās uz mani ar naidu un čukstēja, ka esmu visu sabojājusi. Taču mani viņa vārdi vairs neinteresēja. Tajā brīdī es sapratu, ka cilvēks, ar kuru biju pavadījusi tik daudzus savas dzīves gadus, bija gatavs sagraut manu dzīvi tikai tāpēc, lai varētu mierīgi doties atvaļinājumā kopā ar savu mīļāko.
