Sals bija tik spēcīgs, ka gaiss šķita skanam. Šādās naktīs klusums nav tikai parasts klusums — tas spiež ausis un neļauj gulēt. Vecā sieviete pamodās no šīs dīvainās skaņas un uzreiz nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Suns, kas gulēja pie durvīm, nereja un neņurdēja, bet bija nekustīgs kā akmens. Spalva uz tā kakla bija stīva, aste iebāzta starp kājām, un skatiens bija fiksēts vienā punktā.
Viņa uzmanīgi ar roku noslaucīja nelielu plankumu uz apsaldētā loga un paskatījās ārā. Sniegā, bālajā mēnessgaismā, stāvēja tumši silueti. Deviņi vilki. Lieli, nekustīgi. Viņu acis mirdzēja dzeltenīgā gaismā. Viņi nestaigāja apkārt mājai, nerūca, nelēca pie sienām. Viņi vienkārši stāvēja un vēroja.
Sieviete šajā vientulībā bija dzīvojusi daudzus gadus. Viņa bija redzējusi sniega vētras, kas gāza kokus, redzējusi lāčus, kas karājās ap šķūni, bet nekad agrāk neko tādu nebija pieredzējusi. Vilki neaizgāja. No rīta tie joprojām bija tur. Dienā viņi sēdēja tieši blakus mājai. Un naktī viņi nāca vēl tuvāk durvīm.
Viņa baidījās iziet ārā, pat pēc malkas. Ne jau stindzinošais aukstums dedzināja viņas plaušas, bet galvenokārt tie klusie skatieni. Viņa juta, ka var spert tikai vienu soli, un dzīvnieki tūlīt uzbruks viņai. Viņa aizvēra slēģus, aizslēdza durvis un gandrīz negulēja. Viņa maz ēda, ieklausoties katrā mazākajā čaukstā.
BET VILKI NEUZBRŪKA.
Bet vilki neuzbruka. Viņi nemēģināja izsist logus, viņi neknābāja pa durvīm, viņi nekliedza ārā. Viņi vienkārši bija tur – mierīgi, pacietīgi, bez ēdiena un ūdens. Trīs garas dienas.
Ceturtajā dienā suns vairs nevarēja izturēt. Viņš metās pie durvīm, izskrēja pagalmā un metās aizstāvēt savu saimnieku. Viss notika acumirklī. Sniegs uzlidoja gaisā, un atskanēja blāva rūkšana.
Tad bailes pēkšņi pārvērtās dusmās. Sieviete atvēra durvis un izskrēja pagalmā. Un tieši tajā brīdī notika kaut kas negaidīts un šausminošs.
Sieviete paķēra no plīts degošu malkas gabalu un izkāpa uz lieveņa. Tad viņa paņēma vecu šauteni, kas kādreiz piederēja viņas vīram, un izšāva gaisā. Blīkšķis atbalsojās taigā.
BET VILKI NEIZPLATĪJĀS.
Bet vilki neizklīda.
Viņi nepakustējās ne par centimetru. Bara vadonis uz viņu paskatījās ar to pašu mierīgo, nelokāmo skatienu. Tikai tad sieviete pamanīja kaut ko tādu, ko iepriekš nebija pamanījusi.
Zem kažoka ribas bija pārāk skaidri iezīmētas. To sāni bija iekrituši. To kustības bija lēnas un smagas. Viņu acīs nebija dusmu — tikai izsīkums.
Viņa paspēra soli sānis un ieraudzīja mazas ēnas krūmos. Vairāki vilku mazuļi, saspiedušies kopā. Viņi knapi spēja nostāvēt uz ķepām.
Tajā brīdī bailes nomainīja izpratne. Sieviete saprata, ka tas nav aplenkums, bet gan izmisums. Sals, bads un daudzas dienas bez medījuma. Viņas mājas bija viņu pēdējā cerība.
VIŅA LĒNĀM NOLAIDA ŠAUTENI.
Viņa lēnām nolaida šauteni. Viņa pagriezās un devās atpakaļ iekšā. Viņa ilgi stāvēja pie ledusskapja, tad atvēra to un izņēma visu, kas viņai bija: gaļu, bekonu, atlikušo buljonu. Pat pēdējo gabaliņu, ko viņa bija glabājusi visu nedēļu.
Viņa iznesa ēdienu ārā un iemeta to sniegā.
Vilki viņiem neuzbruka uzreiz. Tie skatījās tā, it kā nespētu noticēt tam, ko redz. Vispirms viens spēra soli uz priekšu. Tad otrs. Pēc dažām minūtēm vienīgā skaņa pagalmā bija sasalušas pārtikas sprakšķēšana, kas lūza starp zobiem.
Sieviete stāvēja uz lieveņa un vēroja, kā viņi ēd. Suns gulēja malā – dzīvs, tikai piespiests pie sniega. Bara vadonis pacēla galvu un atkal paskatījās uz viņu. Viņa acīs vairs nebija izsalkuma. Bija kaut kas cits – klusa sapratne.
KAD VISS BIJA APĒSTS, VILKI PAGRIEZĀS UN LĒNĀM PĀRVIETOJĀS MEŽA UZ PRIEKŠU.
Kad viss bija apēsts, vilki pagriezās un lēnām devās meža virzienā. Kucēni sekoja viņiem. Sniegā palika tikai ķepu nospiedumi.
Viņi nekad neatgriezās.
