Tikai divdesmit divu gadu vecumā Sofija domāja par pavisam citām lietām nekā viņas vienaudzes. Kamēr citas meitenes uzsāka attiecības, ceļoja un izvēlējās jaunas drēbes, viņa domāja par to, kā izglābt savu ģimeni no milzīgajiem parādiem.
Pēc tēva nāves bija palikuši nenomaksāti kredīti, māte pastāvīgo veselības problēmu dēļ tik tikko spēja strādāt, bet jaunākajam brālim drīzumā bija jāsāk studijas. Naudas faktiski pietika tikai pašiem nepieciešamākajiem izdevumiem.
Tieši tad Sofija iepazinās ar Ričardu.
Vīrietim bija 61 gads. Viņš bija vairāku būvniecības uzņēmumu īpašnieks, dzīvoja viens milzīgā mājā un pēc pirmās sievas nāves vairāk nekā desmit gadus nebija izveidojis nopietnas attiecības.
Ričards gandrīz uzreiz sāka aplidot Sofiju. Viņš neslēpa savus nodomus, un jau pēc dažiem mēnešiem bildināja viņu.
Kad par to uzzināja citi, gandrīz visi nonāca pie viena un tā paša secinājuma.
— Protams, viņai interesē viņa nauda.
Sofija lieliski saprata, kā visa situācija izskatās no malas. Sliktākais bija tas, ka cilvēki, kuri tā runāja, nebija pilnībā kļūdījušies.
**VĒL PIRMS KĀZĀM MEITENE PALŪDZA RIČARDU APRUNĀTIES AR VIŅU DIVATĀ.**
— Man tev jāpasaka patiesība. Es tevi cienu, bet nemīlu. Ja mēs apprecēsimies, es nevēlos, lai tu no manis sagaidi jūtas, kuras es tev nespēju dot.
Viņa bija pārliecināta, ka vīrietis sadusmosies, taču Ričards atbildēja pavisam mierīgi:
— Es saprotu.
Tad Sofija viņam atklāja vēl vienu lietu.
Spēcīgas trauksmes un nepārtraukta sasprindzinājuma dēļ viņa gandrīz nespēja gulēt. Jau vairākus mēnešus viņa lietoja ārsta izrakstītas miega zāles un bija nolēmusi tās lietot arī pēc kāzām.
Ričardam pret to nebija iebildumu. Pēc nedēļas viņi apprecējās.
**PĒC KĀZĀM SOFIJAS DZĪVE TIEŠĀM PILNĪBĀ IZMAINĪJĀS. VISI VIŅAS ĢIMENES PARĀDI TIKA NOMAKSĀTI, JAUNĀKAIS BRĀLIS SAŅĒMA STUDIJĀM NEPIECIEŠAMO NAUDU, BET MĀTE BEIDZOT VARĒJA PĀRTRAUKT DZĪVOT PASTĀVĪGĀS BAŽĀS, KA ZAUDĒS SAVU MĀJOKLI.**
Tomēr viņu laulība bija diezgan neparasta. Katru vakaru ap vienpadsmitiem Sofija norija tableti, apgūlās savā pusē milzīgajai gultai un aptuveni pēc divdesmit minūtēm ieslīga dziļā miegā.
Ričards nekad no viņas neprasīja tuvību un kopumā izturējās pret jauno sievu ārkārtīgi piesardzīgi.
Tā viņi nodzīvoja gandrīz trīs nedēļas. Tad Sofija sāka pamanīt kaut ko satraucošu.
Dažreiz nakts vidū viņai šķita, ka kāds staigā blakus gultai. Vairākas reizes kaut kur starp miegu un nomodu viņai pat likās, ka dzird Ričarda balsi.
No rītiem viņa viņam jautāja:
— Vai tu naktī ar mani runāji?
— Tev tas tikai sapņojās, vīrietis atbildēja.
**KĀDU NAKTI TOMĒR SOFIJA PAMODĀS AP ČETRIEM NO RĪTA UN IERAUDZĪJA, KA VIŅAS SPILVENS ATRODAS UZ GRĪDAS, BET MATI BIJA PILNĪBĀ SLAPJI NO SVIEDRIEM.**
Viņa neatcerējās pilnīgi neko.
Nākamajā naktī notika kaut kas vēl dīvaināks.
No rīta Sofija jutās tā, it kā nebūtu gulējusi vispār. Viņai sāpēja muskuļi, sirds pukstēja pārāk ātri, bet palags zem ķermeņa bija mitrs.
— Kas ar mani notiek?
Ričarda guļamistabā vairs nebija.
Tieši tad Sofija pirmo reizi patiešām nobijās. Visu dienu viņa nespēja pārstāt domāt par vienu jautājumu: kas īsti notiek naktīs, kad tabletes liek viņai gulēt tik dziļi, ka nākamajā rītā viņa neko neatceras?
Jo ilgāk viņa par to domāja, jo satraucošākas kļuva pēdējo dienu mazās detaļas.
**KĀPĒC VIŅA DZIRDĒJA VĪRA BALSI?**
Kāpēc viņa pamodās pilnīgi izsmelta?
Kāpēc Ričards neatlaidīgi apgalvoja, ka viņai viss tikai sapņojies?
Un pats galvenais — kāpēc viņa nespēja atcerēties pat dažas sekundes no šiem dīvainajiem nakts notikumiem?
Tajā pašā vakarā meitene nopirka nelielu kameru un paslēpa to grāmatu plauktā tieši pretī gultai.
Vīram viņa neteica ne vārda.
Tajā naktī viņa rīkojās tieši tāpat kā vienmēr: iedzēra tableti, apgūlās gultā un nodzēsa gaismu.
Nākamajā rītā, gandrīz uzreiz pēc pamošanās, viņa paņēma telefonu un atvēra ierakstu.
**VIŅA LĒNĀM ATTĪJA IERAKSTU ATPAKAĻ.**
Pirmā stunda — nekas.
Otrā — arī nekas neparasts.
Sofija gulēja nekustīgi, bet Ričards gulēja viņai blakus.
Viņa jau sāka domāt, ka patiešām visu bija tikai iedomājusies, kad ekrānā parādījās laiks **02:47**.
Sofija pēkšņi pārstāja attīt ierakstu.
Viņas roka sastinga virs ekrāna.
Viņa skatījās uz attēlu un nespēja noticēt redzētajam.
**02:47 GUĻAMISTABĀ SĀKĀS KAUT KAS, KO NĀKAMAJĀ RĪTĀ VIŅA PILNĪBĀ NEATCERĒJĀS.**
Un, kad viņa ieraudzīja, kas notika dažus mirkļus vēlāk, bailes lika viņai nodrebēt 😨😳
02:47 Sofija pēkšņi apsēdās gultā.
Meitene palielināja attēlu.
Viņas acis bija vaļā.
Izskatījās, ka viņa ir pamodusies, tomēr veids, kā viņa nekustīgi sēdēja un skatījās sev priekšā, bija nedabisks.
Pēc dažām sekundēm guļamistabā ienāca Ričards.
Sofija sastinga, vērojot ierakstu.
**VĪRIETIS PIEGĀJA PIE GULTAS, TAČU VIŅAI PAT NEPIESKĀRĀS.**
— Sofija, mosties. Paskaties uz mani.
Tomēr meitene izskatījās tā, it kā viņu nemaz nedzirdētu.
Viņa piecēlās no gultas un devās durvju virzienā.
Ričards nekavējoties metās viņai pakaļ.
Gandrīz trīs minūtes kamera fiksēja tikai tukšu guļamistabu.
Skatoties ierakstu, Sofijas sirds sāka sisties arvien straujāk.
Viņai nebija ne jausmas, kur viņa bija aizgājusi.
**BEIDZOT DURVIS ATKAL ATVĒRĀS.**
Ričards atgriezās guļamistabā, gandrīz nesot Sofiju rokās.
Meitene bija pilnībā slapja no galvas līdz kājām, bet vīrietis smagi elpoja.
Viņš noguldīja viņu gultā, paņēma dvieli, rūpīgi nosusināja viņas seju un matus, pārbaudīja pulsu un pēc tam apsēdās viņai blakus.
Viņš palika pie viņas gandrīz līdz rītam.
Sofija ierakstu noskatījās vairākas reizes, tomēr joprojām nesaprata, ko īsti bija redzējusi.
Kad Ričards atgriezās mājās, viņa nolika telefonu viņa priekšā.
**— Kur es aizgāju?**
Vīrietis ilgi klusēja.
Beidzot viņš viņai izstāstīja patiesību.
Jau pirmajā nedēļā pēc kāzām Sofija bija sākusi staigāt miegā.
Sākumā viņa tikai cēlās no gultas un bezmērķīgi staigāja pa guļamistabu. Vēlāk viņa sāka iziet gaitenī. Dažas naktis iepriekš Ričards bija viņu atradis bīstami tuvu kāpnēm.
Taču iepriekšējā naktī notika kaut kas daudz nopietnāks.
Sofija, joprojām dziļi miegā, nokāpa pirmajā stāvā, atvēra durvis uz pagalmu un devās taisni uz peldbaseina pusi.
Viņa iegāja ūdenī, nepamostoties.
**TIEŠI TĀPĒC NO RĪTA VIŅAS DRĒBES, MATI UN GULTASVEĻA BIJA MITRI.**
Ričards paspēja aizskriet viņai pakaļ un izvilkt no baseina.
— Kāpēc tu man neko neteici? — Sofija nočukstēja.
Ričards nopietni paskatījās uz viņu.
— Tāpēc, ka tu no manis baidījies, viņš atbildēja. — Ja es tev būtu pateicis, ka naktīs tevi vēroju un sekoju tev, tu varētu padomāt par pašu ļaunāko. Tieši šodien es gribēju tevi aizvest pie ārsta.
Tajā pašā dienā Sofija sazinājās ar speciālistu.
Pēc konsultācijas izrādījās, ka nakts epizodes varēja būt saistītas ar viņas lietotajiem miega līdzekļiem, īpaši kombinācijā ar ļoti spēcīga stresa periodu.
Ārsts mainīja ārstēšanas veidu, bet tabletes, pēc kuru lietošanas bija sākušās staigāšanas miegā epizodes, speciālista uzraudzībā tika pārtrauktas.
**PĒC DAŽĀM NEDĒĻĀM NAKTS KLEJOŠANA PILNĪBĀ BEIDZĀS.**
