Militārajā vienībā visi labi pazina Ādamu. Viņš bija pazīstams ar to, ka viņam patika pazemot tos, kurus viņš uzskatīja par vājākiem par sevi.
Jaunā rekrūte viņam uzreiz šķita ideāls mērķis. Pusdienu laikā viņa sēdēja viena pati, nepievēršot uzmanību pārējo karavīru ziņkārīgajiem skatieniem. Tā bija viņas pirmā diena, un viņa lieliski apzinājās, ka viņai būs jāpierāda, uz ko viņa ir spējīga.
Kad Ādams viņu pamanīja, viņš ar ņirdzīgu smaidu piegāja klāt.
— Man šķiet, ka tu esi nonākusi nepareizajā vietā — viņš sacīja pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. — Sievietēm jāatrodas virtuvē, nevis jākalpo armijā.
Apkārt uzreiz atskanēja smiekli. Kolēģu reakcijas iedrošināts, Ādams turpināja viņu apvainot. Taču jaunā sieviete neatbildēja ne ar vienu vārdu.
Viņa mierīgi sēdēja ar nolaistu skatienu, raudzīdamās uz savu paplāti, it kā vispār nedzirdētu viņa teikto. Šis klusums viņu tikai vēl vairāk sadusmoja.
**VIŅŠ PAŅĒMA UZ GALDA ESOŠO SULAS GLĀZI UN DEMONSTRATĪVI IZLĒJA TĀS SATURU MEITENEI UZ GALVAS. VIŅA LĒNĀM PIECELĀS, SKATĪJĀS VIŅAM TIEŠI ACĪS UN PĒC TAM IZDARĪJA KAUT KO TĀDU, KAS VISIEM ATŅĒMA RUNAS SPĒJAS.**
— Vai esi beidzis? — viņa mierīgā balsī jautāja.
Pirms Ādams paspēja kaut ko atbildēt, viņa zibenīgi pakustējās.
Vienā mirklī viņa satvēra viņa plaukstas locītavu un ar iespaidīgu paņēmienu nogāza viņu zemē.
Ādams pat nesaprata, kas īsti bija noticis.
Smiekli uzreiz apklusa.
Meitene viņu noturēja uz grīdas, pilnībā kontrolējot viņa kustības un ar perfekti izpildītu paņēmienu bloķējot katru viņa mēģinājumu izrauties.
**TIKAI TAD NĀCA Gaismā, KA IEPRIEKŠ VIŅA BIJA KALPOJUSI SPECIĀLO UZDEVUMU VIENĪBĀS.**
Uz šo bāzi viņa bija nosūtīta kā instruktore, kuras pienākums bija apmācīt jaunās vienības.
Ādams gulēja uz grīdas, pilnībā pazemots, bet visi klātesošie beidzot saprata, kādu kļūdu bija pieļāvuši.
Sieviete, kuru viņi bija uzskatījuši par parastu jauno rekrūti, izrādījās pieredzējusi un ārkārtīgi bīstama speciāliste.
