Kāzas izskatījās kā aina no skaistas filmas. Plaša zāle ar augstiem griestiem, blāva gaisma, svaigi ziedi visur, un centrā – strūklaka ar kristāldzidru ūdeni, ap kuru viesi jau bija sapulcējušies. Visi smaidīja, fonā skanēja maiga, romantiska mūzika, viesmīļi pasniedza šampanieti, un līgava un līgavainis izskatījās pēc ideāla pāra.
Līgava bija žilbinoši skaista. Plaša balta kleita, rūpīgi ieveidoti mati un smalks grims – viņa bija ilgi gatavojusies šai dienai, rūpīgi izstrādājot katru detaļu. Līgavainis vienmēr bija klāt, turēja viņas roku, smaidīja un čukstēja viņai ausī. Viņi izskatījās tik laimīgi, un viesi nespēja beigt uz viņiem skatīties.
Kad sākās fotosesija, fotogrāfs ieteica uzņemt dažas fotogrāfijas pie strūklakas. Līgavainis nekavējoties piekrita, pat sakot, ka viņi izvēlējušies šo vietu tieši strūklakas dēļ. Līgava iesmējās, pamāja ar galvu, un viņi piegāja tuvāk ūdenim.
Viņi stāvēja krastā, apskāvās un sāka pozēt. Līgavainis maigi atgāva līgavu gandrīz līdz ūdens malai. Viņa ieskatījās viņam acīs un pasmaidīja, pilnībā viņam uzticoties. Fotogrāfijas izdevās skaistas, viesi bija aizkustināti, un kāds pat klusi aplaudēja.
Mūzika skanēja mierīgi, un viss šķita perfekti.
Līgavainis turpināja viņu turēt, skatījās uz viņu un smaidīja. Bet nākamajā sekundē notika kaut kas negaidīts.
Līgavainis vienkārši atlaida viņas roku.
Līgava pēkšņi zaudēja līdzsvaru un nepaspēja reaģēt. Sekundes simtdaļā viņa jau krita. Atskanēja šļakatas, ūdens šļakstījās visapkārt, viesi sarāvās, un mūzika, šķiet, pēkšņi apklusa. Kleita acumirklī uzsūca ūdeni un kļuva smaga, mati sabojāti, grims šķidrs. Viss, kurā viņa bija ieguldījusi tik daudz laika, pūļu un naudas, tika acumirklī sabojāts.
Viņa iznāca, elsojot, slapjie mati pielipuši pie sejas. Viņas acīs bija redzams šoks un sāpes.
“Ko tu esi izdarījusi?!” viņa iekliedzās.
Līgavainis stāvēja pie strūklakas malas un… smējās.
Viņš pat nemēģināja viņai palīdzēt.
“Tas ir tikai joks,” viņš teica, joprojām smaidot. “Smieklīgi, vai ne?”
Un tieši tad notika pats ļaunākais.
Viesi sāka smieties. Daži aizsedza mutes, citi smējās atklāti, bet dažiem jau rokās bija telefoni, kas ierakstīja visu incidentu. Viņiem tas kļuva par īstu izrādi.
Līgava stāvēja ūdenī, izmirkusi, pazemota, ar trīcošām rokām. Sekunde, divas… viņa izskatījās tā, it kā tūlīt raudātu vēl stiprāk vai vienkārši aizbēgtu.
Bet tā vietā notika kaut kas tāds, ko neviens negaidīja. 😮😱
Līgava lēnām izkāpa no strūklakas, neatraujot skatienu no līgavaiņa. Viņas seja mainījās. Skatiens kļuva skarbs un auksts.
Viņa tuvojās viņam. Un ar izlēmīgu kustību iegrūda viņu tieši ūdenī.
Līgavainim pat nebija laika saprast, kas notiek. Pēc brīža viņš jau bija strūklakā, izmircis, viņa dārgais uzvalks acumirklī pielipa pie ķermeņa.
Istabā iestājās klusums. Neviens vairs nesmējās.
Līgava stāvēja krastmalā, skatījās uz viņu lejup, un skaļi, lai visi dzirdētu, teica:
“Es iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Labāk, ka tu parādīji savu īsto seju jau pirmajā dienā, nevis gadus vēlāk, kad mums jau būtu bērni.”
Viesi stāvēja nekustīgi. Kāds nolaida telefonu, kāds novērsa skatienu. Smiekli pazuda tikpat ātri, cik bija parādījušies.
Un tikai strūklakas ūdens skaņa pārtrauca klusumu.
