Bēgšana no cietuma notika nakts vidū. Diviem ieslodzītajiem izdevās pārkļūt pāri žogam, un gandrīz uzreiz viņi pazuda mežā. Viņi apzināti turējās tālāk no ceļiem, jo zināja, ka policija bloķēs tuvākos maršrutus un sāks meklēšanu visās apkārtējās pilsētās un ciemos.
Pirmajās stundās vīrieši bija pārliecināti, ka viņu plāns ir izdevies. Taču rītausmā situācija izskatījās pavisam citādi. Viņi bija izmirkuši, nosaluši un gandrīz neko nebija ēduši. Mazajā mugursomā viņiem bija tikai pudele ūdens, dažas vecas mantas un pavisam nedaudz skaidras naudas.
Lai tiktu prom no šīs apkārtnes, viņiem vajadzēja automašīnu, pārtiku un naudu.
Tuvojoties vakaram, mežs kļuva retāks, un viņu priekšā parādījās neliela koka māja. Tā stāvēja pavisam viena, tālu no citām ēkām. Uz lieveņa sēdēja vecāka sieviete ar tumšu lakatu galvā. Abas rokas viņa bija atbalstījusi uz spieķa un mierīgi skatījās meža virzienā.
Viens no bēgļiem apstājās.
— Izskatās, ka šodien mums beidzot paveicies. Tādai vecenītei noteikti būs nedaudz naudas un kaut kas ēdams.
— Galvenais, lai viņa nesāk kliegt, — atbildēja otrs. — Ātri paņemsim nepieciešamo un pazudīsim.
**VĪRIEŠI IZGĀJA NO KOKU STARPAS UN DEVĀS MĀJAS VIRZIENĀ.**
Sieviete svešiniekus pamanīja tikai tad, kad viņi jau stāvēja pie lieveņa.
— Labvakar, — viņa piesardzīgi sacīja.
— Vakars tev būs labs, ja darīsi tieši to, ko mēs tev sakām, — atbildēja viens no vīriešiem. — Mums vajag naudu un automašīnas atslēgas.
Vecākā sieviete sarauca pieri.
— Man nav automašīnas, un naudu es šeit gandrīz nemaz neturu.
Vīrietis nicīgi pasmaidīja un spēra soli viņas virzienā.
— Vecmāmiņ, mēs šodien jau esam gana daudz staigājuši. Tāpēc nepiespied mūs pašiem sākt visu pārmeklēt.
**OTRAIS BĒGLIS DEVĀS DURVJU VIRZIENĀ, BET SIEVIETE PĒKŠŅI STĀJĀS VIŅAM CEĻĀ. BLĀKUS SPĒCĪGAJIEM VĪRIEŠIEM VIŅA IZSKATĪJĀS MAZA UN BEZPALĪDZĪGA, TOMĒR ACĪMREDZAMI NEPLĀNOJA VIŅIEM DOT CEĻU.**
— Šajā mājā jūs neienāksiet.
Noziedznieks pārsteigts paskatījās uz viņu un pēc tam sāka skaļi smieties.
— Tu tiešām domā, ka spēsi mūs apturēt ar to spieķi?
Ar vienu roku viņš rupji pagrūda sievieti malā. Viņa sašūpojās, taču spēja noturēt līdzsvaru un nenokrita.
— Es jūs lūdzu pēdējo reizi, — viņa klusi sacīja. — Vienkārši aizejiet.
— Bet ja mēs paliksim? — vīrietis jautāja, pienākot tik tuvu, ka gandrīz atradās ar viņu aci pret aci.
Sieviete paskatījās kaut kur viņam aiz muguras. Bēglis jau grasījās smieties, kad pēkšņi no meža dzīlēm atskanēja savāda, zema skaņa.
**ABI VĪRIEŠI VIENLAIKUS PAGRIEZA GALVAS.**
Sākumā starp kokiem nebija redzams pilnīgi nekas. Pēc brīža sāka krakšķēt zari, krūmi strauji sakustējās, un starp stumbriem parādījās milzīgs, tumšs siluets. Tas, kas notika dažas sekundes vēlāk, lika abiem noziedzniekiem panikā mesties bēgt 😳😰. No meža iznāca milzīgs pieaudzis brūnais lācis.
Dzīvnieks apstājās aptuveni divdesmit metru attālumā no mājas un uzmanīgi vēroja tur stāvošos cilvēkus.
Viens no noziedzniekiem lēnām atkāpās.
— Nekusties. Varbūt tas aizies.
Tomēr lācis acīmredzami negrasījās doties prom.
Tas devās taisni lieveņa virzienā.
Bēgļi sāka lēnām atkāpties, kamēr vecākā sieviete, gluži pretēji, palika savā vietā pilnīgi mierīga.
**KAD DZĪVNIEKS PIETUVOJĀS TUVĀK, SIEVIETE IZSTIEPA PRET TO ROKU.**
— Kur tu biji, Miša? Es tevi neesmu redzējusi kopš paša rīta.
Vīrieši apstulbuši saskatījās.
Milzīgais lācis piegāja pie vecākās sievietes un negaidīti nolaida galvu tieši pie viņas rokas. Sieviete bez mazākajām bailēm sāka viņu kasīt aiz auss.
— Tu viņu pazīsti? — viens no bēgļiem beidzot izspieda.
— Jau daudzus gadus, — viņa atbildēja. — Kādreiz atradu viņu pie upes, kad viņš vēl bija pavisam mazs lācēns. Viņš bija ievainots un vairākas dienas neko nebija ēdis. Es aiznesu viņu uz šķūni, rūpējos par viņu, līdz viņš atguva spēkus, un pavasarī palaidu atpakaļ mežā. Kopš tā laika viņš ik pa laikam šeit atgriežas.
Viens no vīriešiem nodomāja, ka dzīvnieks ir pilnībā pievērsies sievietei, tāpēc piesardzīgi devās durvju virzienā.
Tomēr lācis nekavējoties pacēla galvu.
**TAS IZLAIDA TIK SPĒCĪGU RĪCĪBU, KA VĪRIETIS SASTINGA UZ VIETAS.**
Dzīvnieks spēra dažus ātrus soļus uz priekšu.
Ar to bija pilnīgi pietiekami.
— Tinamies prom! — iesaucās otrs vīrietis.
Bēgļi metās dziļāk mežā. Viens no viņiem pazaudēja mugursomu tepat pie lieveņa, taču pat nemēģināja pēc tās atgriezties. Viņi skrēja starp kokiem, krita uz slapjās zemes, tūlīt piecēlās un turpināja skriet, aiz muguras dzirdot lūstošu zaru krakšķus.
Pēc dažām minūtēm vīrieši ieraudzīja priekšā gaismas un izskrēja uz neliela ceļa.
Tikai tad viņi saprata, ka ir pieļāvuši vēl vienu kļūdu.
**CEĻA MALĀ STĀVĒJA VAIRĀKAS POLICIJAS AUTOMAŠĪNAS. POLICISTI PĀRMEKLĒJA APKĀRTNI PĒC TAM, KAD BIJA SAŅĒMUŠI INFORMĀCIJU PAR IESLODZĪTO BĒGŠANU.**
Ieraugot bruņotos policistus, noziedznieki strauji apstājās. Viņi ne par ko negribēja atgriezties mežā. Viens no vīriešiem uzreiz pacēla rokas, bet otrs noguruma dēļ gandrīz saļima uz ceļiem.
Vēlāk policisti ieradās pie vecākās sievietes mājas, lai atdotu mantas, kas bija atrastas pie bēgļiem, un pārliecinātos, ka ar viņu viss ir kārtībā.
Viens no policistiem ar izbrīnu skatījās uz milzīgajām pēdām, kas bija palikušas pie lieveņa.
— Viņi apgalvo, ka viņus vajājis lācis.
Vecākā sieviete pasmaidīja.
— Šie vīrieši šodien daudz ko piedzīvojuši. Varbūt viņiem tikai tā izlicies.
Policists vēlreiz paskatījās uz milzīgajām pēdām, taču nolēma ar viņu nestrīdēties.
**KAD POLICIJAS AUTOMAŠĪNAS AIZBRAUCA, SIEVIETE IZNEsa UZ LIEVEŅA VECU METĀLA BĻODU UN IEDEVA TAJĀ VAIRĀKUS ĀBOLUS.**
Pēc kāda laika krūmi, kas auga netālu no mājas, sāka kustēties.
No meža atkal iznāca milzīgais lācis, mierīgi piegāja pie lieveņa un apgūlās blakus vecākajai sievietei.
