Tajā vakarā Emma izgāja iznest atkritumus. Pagalms bija parasts, kluss un pelēks. Blakus atkritumu konteineriem stāvēja vecs atpūtas krēsls un daži maisi. Tajā brīdī pie atkritumu konteinera piebrauca neliela kravas automašīna. No tā izkāpa divi puiši, ātri izkrāva nolietoto atpūtas krēslu un pat nepaskatoties apkārt, nekavējoties aizbrauca.
Emma piegāja tuvāk. Atzveltnes krēsls bija vecs, audums nodilis, viens roku balsts saplēsts, bet konstrukcija bija stabila, rāmis neskarts.
“Dīvaini, kāpēc kaut ko tādu izmest?” viņa nodomāja. “Nedaudz darba, un tas būs kā jauns.”
Viņa dažas minūtes stāvēja, tad nolēma aizvilkt atpūtas krēslu līdz ieejai. Ar grūtībām viņa to ienesa dzīvoklī.
“Tu runā nopietni?” viņas vīrs Daniels pārsteigts teica, ieraugot atradumu. “Tagad mēs vāksim mēbeles no ielas?”
“Apskati kārtīgi,” Emma mierīgi atbildēja. “Pamatne ir cieta. Mēs to pārvilksim, un tas būs lielisks atpūtas krēsls. Tu vēl negribēsi no tā kāpt ārā.”
Daniels papurināja galvu, bet pasmaidīja.
“LABI, TĀ KĀ TU TO ESI ATNESIS, IZMĒĢINĀSIM. BET, JA TUR IR PRUSKANI, ES TO TŪLĪT IZŅEMŠU ĀRĀ.”
Viņi ienesa atpūtas krēslu viesistabā. Daniels paķēra savus instrumentus un sāka uzmanīgi noņemt veco apdari. Tikmēr Emma izņēma vieglu, izturīgu audumu, nedaudz diegu un nolika šujmašīnu uz galda.
“Kas to vispār salika?” Daniels nomurmināja, izvelkot skavas. “Tas ir stingri piestiprināts, bet ir nedaudz pavirši.” Acīmredzot viņš nebija profesionālis.
Viņš noņēma polsterējumu no atzveltnes un piegāja pie sēdekļa. Kad materiāls bija gandrīz noņemts, viņš pēkšņi apstājās.
“Emma… nāc šurp. Tagad.”
Viņa balsī bija kaut kas dīvains. Emma pienāca un pārliecās pāri sēdeklim. Tas, ko viņi ieraudzīja iekšpusē, viņus sastindzināja. 😨😱
Viņš atvēra pildījumu, un iekšā bija paciņa. Tad otra. Un trešā.
VIŅI BIJA KAKLA APKĀRTOTI KAUDZES AR SIMTS LELLU BANKNOTĒM, kas kopā bija sastiprinātas ar gumijas lentēm.
Emma un Marks klusēdami paskatījās viens uz otru.
“No kurienes šie radās?” Emma klusi jautāja.
“Ja krēsls tika izmests, tas nozīmē, ka nevienam tas vairs nebija vajadzīgs…” Marks lēnām teica. “Tātad tas, kurš to izmeta, nezināja par naudu. Vai…”
Viņš apklusa.
“Vai arī tie ir kāda pierādījumi,” Emma pabeidza. “Varbūt tie ir saistīti ar kādu noziegumu.”
Istabā iestājās baiss klusums.
“Ko mums darīt? Zvanīt policijai?” viņa jautāja.
MARKS PĀRIEJA ROKU CAUR MATIEM UN ATKAL PASKATĪJĀS UZ NAUDU.
“Vai… varbūt mums vajadzētu nopirkt biļetes un doties atvaļinājumā?”
Viņi stāvēja istabas vidū, un uz grīdas gulēja kaut kas tāds, kas varētu mainīt viņu dzīvi… vai iznīcināt.
