Mana vīramāte mani ienīda jau no pirmās dienas. Un viņa to necentās slēpt. Kad viņas dēls pastāstīja, ka ir saticis meiteni, viņa uzreiz nolēma, ka tai jābūt viņas labākās draudzenes meitai. Šī meitene bija izaugusi viņas acu priekšā, bieži ciemojoties viņu mājās, un gadiem ilgi mana vīramāte bija sapņojusi, ka kādu dienu viņa kļūs par viņas vedeklu. Bet tad es parādījos viņas dēla dzīvē.
Viņa smaidīja cilvēku priekšā, bet aiz šī smaida vienmēr bija auksta naidīguma pieskaņa. Viņa pastāvīgi centās mūs nostādīt vienu pret otru. Dažreiz tieši vissīkākās lietas varēja uzskatīt par vienkāršām sakritībām. Bet laika gaitā es sāku saprast, ka šīs “sakritības” notiek pārāk bieži.
Reiz viņa uzaicināja savu dēlu pie sevis, sakot, ka viņai nepieciešama palīdzība plaukta uzstādīšanā vannas istabā. Tikmēr es gaidīju viņu kafejnīcā uz mūsu tikšanos. Viņš neieradās un neatbildēja uz telefona zvaniem. Tikai pēc dažām stundām viņš piezvanīja, satraukts, un teica, ka ir iestrēdzis mājās. Izrādījās, ka viņa māte bija ieslēgusi viņu vannasistabā, apgalvojot, ka slēdzene ir iesprūdusi. Vēlāk, kad tika izsaukts remontstrādnieks un divu minūšu laikā bez aizķeršanās atvēra durvis, viņa vienkārši paraustīja plecus un teica, ka viņai nav ne jausmas, kā tas notika.
Mūsu kāzās viņa uzvedās vēl sliktāk. Viņa atklāti pateica savam dēlam, ka viņš pieļauj kļūdu. Viņa pat vairākas reizes mēģināja viņu pārliecināt atcelt ceremoniju.
MŪSU KĀZU DIENĀ KĻUVA SKAIDRS, KA VIŅA IR NOLĒMUSI SABOJĀT SVINĪBAS PAR JEBKURU CENU.
Mūsu kāzu dienā kļuva skaidrs, ka viņa ir apņēmusies sabojāt svinības par katru cenu.
Sākumā viņa neieradās elegantā kleitā kā pārējie viesi, bet gan parastā ikdienas apģērbā, it kā dotos uz tirgu. Kad viens no viesiem maigi jautāja, kāpēc viņa tā ģērbusies, viņa tikai paraustīja plecus un teica, ka neuzskata šo dienu par tik svarīgu.
Vēlāk viņa piedāvāja man palīdzēt pirms ceremonijas un izgludināt manu plīvuru. Sākumā es atteicos, bet viņa bija tik neatlaidīga, ka beidzot piekritu. Pēc brīža no istabas sāka nākt degoša auduma smaka. Plīvuru bija sabojājis gludeklis. Viņa izpleta rokas un teica, ka nejauši atstājusi gludekli vienā vietā.
Es centos to ignorēt. Es sev visu laiku atkārtoju, ka tā ir mana diena un neviens to nevar sabojāt.
Bet ar to viss nebeidzās.
FOTOSESIJAS LAIKĀ VIŅA PIEGAJA PIE FOTOGRĀFA, JO ES GRIBU REDZĒT FOTOGRĀFIJAS UZ KAMERAS EKRĀNA, UN PĒKŠŅI “NEJAUŠI” NOSKATĪJU VIŅA ROKU.
Fotosesijas laikā viņa piegāja pie fotogrāfa, it kā gribētu redzēt fotogrāfijas kameras ekrānā, un pēkšņi “nejauši” NOSKATĪJU VIŅA ROKU. Kamera nokrita zemē.
Atkal es neko neteicu.
Bet pēdējais piliens bija kāzu torte.
Tā bija milzīga — trīs līmeņu augsta, izrotāta ar svaigiem ziediem. Tā tika piegādāta tajā pašā rītā un uzmanīgi novietota istabas centrā.
Mana vīramāte stāvēja pie tortes un pēkšņi teica, ka tā ir šķība un to vajag nedaudz pārvietot. Es viņai uzreiz teicu, lai to nedara. Viņa tik un tā piegāja pie galda.
SEKUNDES VĒLĀK ATSKĀRTĀS DIŽGAS.
Pēc sekundes atskanēja blāvs blīkšķis. Kūka bija uz grīdas, sašķīdusi gabalos, krēms un ziedi izsmērēti pa brūno parketa grīdu.
“Ak, piedod,” viņa teica, paceļot rokas. “Es nejauši paklupu. Kūka vienkārši izslīdēja no manām rokām.”
Bet viņas sejā parādījās dīvains smaids. Viņa pat nemēģināja slēpt savu prieku.
Es paskatījos uz atzīmēm uz grīdas un uzreiz sapratu, ka kūka nebija nokritusi pati no sevis. Tā bija mesta.
VIŅA TURPINĀJA SASKARTIES AR NOŽĒLU.
Viņa turpināja izlikties nožēlojoša.
“Es šodien esmu tik neveikla,” viņa nopūtās. “Es visu laiku nometu lietas. Varbūt es nejūtos labi. Dēls, varbūt tu varētu mani aizvest uz slimnīcu?”
Viņa to teica tā, it kā pati būtu visas situācijas upuris. Un tieši tad mana pacietība beidzās.
Es piegāju pie sava vīra un mierīgi teicu:
“Tagad tev jāpieņem lēmums. Vai nu man, vai tavai mātei.”
ISTABĀ IESTĀJĀS KLUSUMS.
Istabā iestājās klusums. Viesi pārtrauca runāt un skatījās tikai uz mums.
Viņš vispirms paskatījās uz sabojāto kūku, tad uz mani un visbeidzot uz savu māti.
“Es izvēlos savu sievu,” viņš klusi, bet stingri teica.
Tajā brīdī manas vīramātes seja pilnībā mainījās.
Viņa saprata, ka situācija ir aizgājusi par tālu un ka viņa patiešām var zaudēt savu dēlu.
VIŅAS PAŠPĀRLIECĪBA PAZUDA VIENĀ BRĪDĪ.
Viņas pārliecība pazuda acumirklī.
Viņa tuvojās man, viņas balss klusa un nervoza.
“Es negribēju, lai tas tā beidzas…” viņa iesāka.
Bet neviens vairs neticēja šiem vārdiem.
PĒC SEKUNDES VIŅA NOMETĀS CEĻOS ISTABAS VIDŪ UN SĀKA LŪGT PIEDOVU.
Pēc sekundes viņa nometās ceļos istabas vidū un sāka lūgt piedošanu. Viņa teica, ka ir vienkārši pārāk satraukta, ka nevēlas nevienu sāpināt, ka tā ir bijusi grūta diena un ka viņa ir rīkojusies muļķīgi.
Viņa atkārtoja, ka mīl savu dēlu un nevēlas viņu zaudēt.
