Jau no agra rīta plašo arēnu piepildīja apdullinošs troksnis. Pūlis pulcējās zem spožiem prožektoriem, no skaļruņiem skanēja mūzika, un vadītājs skaļā balsī paziņoja par izrādes sākumu. Tribīnēs jau sen bija klīdušas baumas par galveno notikumu. Jauns un bagāts uzņēmējs Daniels solīja auditorijai parādīt visbīstamāko zirgu visā štatā — masīvu baltu ērzeli vārdā Tornado, no kura baidījās pat pieredzējuši jātnieki. Tika teikts, ka dzīvnieks jau bija izmetis vairākus vīriešus, izlauzies cauri žogiem un atteicies nevienam pietuvoties.
Taču neviens auditorijā nenojauta, ka Danielam šis vakars bija kas vairāk nekā parasts skats.
Dažus mēnešus iepriekš viņa padzīvojusī māte Margareta bija nodevusi gandrīz visu savu īpašumu savam dēlam. Lielu māju, zemi, bankas kontus — viņa bez ierunām uzticējās savam vienīgajam dēlam un nekad nenojauta, ka viņš ir gaidījis īsto brīdi. Pēc vīra nāves Margareta bija piesaistīta ratiņkrēslam, viņas veselība arvien vairāk pasliktinājās, un Daniels arvien vairāk apvainoja sevi par to, ka viņam par viņu jārūpējas. Aiz viņas muguras viņš sūdzējās draugiem, ka vecā sieviete neļauj viņam dzīvot un tērēt naudu, kā vien viņam tīk.
Tieši tad viņa prātā sāka veidoties šausminošs plāns.
Viņš lieliski pazina Tornado personību. Zirgs tika turēts pa gabalu no citiem dzīvniekiem, jo tas varēja pēkšņi uzbrukt cilvēkiem, sasēsties mugurā un ar milzīgu spēku spārdīt visu apkārt. Ja bezpalīdzīga sieviete ratiņkrēslā būtu nonākusi blakus šādam dzīvniekam, nevienu nebūtu pārsteigusi traģēdija.
Tajā vakarā Daniels atveda savu māti uz arēnu, izliekoties, ka “iepriecina viņu ar šo izrādi”. Mārgaretai vienmēr bija patikuši zirgi, un sākumā viņa pat smaidīja, skatoties uz gaismām un pūli. Viņas dēls uzmanīgi vadīja viņas ratiņkrēslu gar žogu, spēlējot gādīga un mīloša vīra lomu. Viņš vairākas reizes skaļi jautāja: “Vai tev ir ērti, mammu? Vai varu pienākt tuvāk?”
Apkārtējie cilvēki viņu uzskatīja par perfektu dēlu.
Kad izrāde sākās, Daniels klusi pastūma ratiņkrēslu tehnisko vārtu virzienā blakus aplokam. Tajā brīdī strādnieku uzmanību novērsa kņada arēnas otrā pusē. Vīrietis ātri atvēra sānu vārtus, pārliecās pār māti un klusi teica:
“Tu tūlīt redzēsi zirgu tuvumā.”
Margaretai pat nebija laika saprast, kas notiek.
Pēc sekundes viņas dēls ar visu spēku iestūma viņas ratiņkrēslu un nekavējoties aizcirta vārtus. Viss notika tik ātri, ka sākumā neviens neaptvēra situāciju. Tikai pēc brīža no tribīnēm atskanēja šausmīgi kliedzieni.
Plašā aploka vidū ratiņkrēslā sēdēja vecāka gadagājuma sieviete, un dažus metrus tālāk stāvēja Tornado.
Zirgs dauzīja nagu pret zemi. No tā nāsīm cēlās tvaiks, tā spēcīgais kakls bija saspringts, un dzīvnieka milzīgās acis skatījās uz sievieti. Tribīnēs izcēlās panika. Kāds sāka kliegt, lai atvērtu vārtus, bet Daniels pēkšņi satvēra galvu un izlikās par satrauktu dēlu.
“Tā bija nelaime! Viņa pati tur ievēlās! Ātri, glābiet viņu!”
NE VISI VIŅAM NOTICĒJA TŪLĪT, BET HAOSA ŠAJĀ APKĀRTNĒ NEVIENS NEPAMANĪJA, KA VĪRIETIS NERVOZI SKATĪJĀS NEVIS UZ SAVU MĀTI, BET UZ ZIRGU, IT KĀ GAIDĪTU TIKAI VIENU LIETU.
Margareta sēdēja nekustīgi. Viņas rokas trīcēja bailēs, un ratu riteņi arvien dziļāk iegrima smiltīs. Tornado skaļi iesmējās un sāka lēnām tuvoties.
Tribīnes apklusa. Daži cilvēki novērsās, negribēdami redzēt, kas tūlīt notiks.
Un tad notika kaut kas tāds, kas visu arēnu atstāja pilnīgā šokā.
Kad ērzelis sasniedza sievieti, tas pēkšņi apstājās. Viņš dažas sekundes vienkārši skatījās uz viņu, tad lēnām nolaida galvu un maigi pieskārās viņas rokai ar savu purnu.
Manēžā iestājās nāves klusums.
Margareta ar trīcošiem pirkstiem glāstīja zirga kaklu, un Tornado pēkšņi nostājās blakus viņas ratiem, it kā sargājot viņu no visiem. Kad viens no personāla mēģināja tuvoties, ērzelis pēkšņi pagriezās pret tribīnēm un skaļi iezviedzās.
Un tieši tad sākās Daniela īstais murgs.
ZIRGS PĒKŠŅI PAGRIEZĀS UN PASKATĪJĀS TIEŠI UZ VIŅU.
Vīrieša seja acumirklī nobālēja.
Tornado sāka nervozi sist ar nagu un lēnām virzījās uz vārtiem, kur stāvēja Daniels. Likās, ka zirgs ir sapratis, kas patiesībā ir atvedis šo sievieti aplokā.
Dēls atkāpās dažus soļus, tad panikā sāka skriet gar žogu. Pūlis tribīnēs kliedza vēl skaļāk, jo zirgs tagad izskatījās patiesi saniknots.
Steigā Daniels nejauši uzskrēja virsū vienam no darbiniekiem, un viņa telefons izkrita no kabatas.
Ekrāns iedegās tieši arēnas smiltīs.
Un tad viens no apsargiem pamanīja atvērto ziņojumu, ko Daniels bija nosūtījis draugam tikai stundu pirms izrādes:
“Pēc šī vakara viss beidzot būs beidzies.”
