Šeiha Haledas plašajā marmora zālē ritēja gatavošanās vakara pieņemšanai. Kalpotāji steigšus steidzās apkārt, klājot galdus, dekorējot kolonnas un karinot kristāla vītnes.
Kalpone Leila, pieticīga, apaļīga sieviete ap četrdesmit gadiem, klusi veica savu darbu, cenšoties palikt neuzkrītoša. Neviens viņai nekad nepievērsa uzmanību.
Tomēr šajā dienā telpas centrā bija kaut kas, kas piesaistīja visu uzmanību: manekens greznā sarkanā kleitā. Tā bija pieguļoša, pieguļoša un ar garu vīli.
Šeihs Haleds to bija iegādājies savai jaunajai saimniecei. Kleita maksāja tikpat, cik māja. Viņš to bija pasūtījis ekskluzīvam dizainerim, lai atstātu iespaidu uz viesiem.
Kad Leila gāja garām, nesot paplāti ar glāzēm, viņa apstājās kā uz vietas. Kleita izskatījās kā mākslas darbs – gluda, mirdzoša un izsmalcināti skaista. Viņa pat nepamanīja, kad viņas roka viegli pieskārās audumam.
Tieši tajā brīdī istabā ienāca šeihs.
“Ko tu dari?!” Viņa balss bija asa un dusmīga.
LEILA PALĒCA, PAPLĀTE IZBRAUKA, GLĀZE GANDRĪZ KRĪTA.
“Es… lūdzu, piedod man… tikai…”
“Tu tikko aizskar kleitu, kas ir vērta vairāk nekā visa tava dzīve?” viņš nošņāca, pieejot tuvāk. Viņa biedrene un divas citas sievietes aiz viņa jau ķiķināja, aizsedzot mutes.
“Es negribēju… viņa ir tik skaista…”
“Skaista?” viņš iesmējās. “Tu to nosmērē ar rokām. Vai tu zini, cik maksā pat viena tās locījuma daļa?”
Leila nolaida skatienu.
Tad šeihs, izbaudot visu uzmanību, nolēma sarīkot izrādi:
“Zini ko? Tev ir divas iespējas. VIENA: tu samaksāsi par šo kleitu. Nekavējoties.”
SIEVIETES AIZ VIŅA SPRĀGA SMIEKOS. VIŅIEM TĀ BIJA IZKLAIDE.
“Vai OTRREIZ…” viņš ieturēja pauzi, lai visi dzirdētu, “valkā to šovakar ballītē.”
Smiekli ieskanējās vēl vairāk.
“Un, ja tev pietiek drosmes parādīt sevi tajā — es tevi apprecēšu! Rīt!”
Istaba piepildījās ar smiekliem.
Leila nosarka tik ļoti, ka viņas seja dega. Kleita bija trīs izmērus par mazu. Viņa pat nevarēja iebāzt roku caur piedurkni. Tā bija klaja izsmiekla izpausme.
“Tātad?” šeihs neatlaidās. “Vai nu tu to valkā, vai arī būsi man parādā visu atlikušo mūžu.”
Leila klusi atbildēja:
“Es… mēģināšu…”
Bet neviens viņu nedzirdēja — visi jau bija aizgājuši.
Tas, kas notika tajā vakarā, visus šokēja 😲😱
Pēc šī pazemojuma Leila visu dienu pavadīja ar smagu sirdi. Viņa zināja, ka tāda izmēra kleita ne tikai neizskatīsies labi — viņa to pat nevarēs valkāt.
Tajā vakarā, pabeigusi darbu, viņa klusi devās pie šuvējas, kura strādāja namā. Vecākā sieviete piekrita viņai palīdzēt.
Tajā pašā vakarā viesi pulcējās lielajā zālē. Šeihs stāvēja centrā, pārliecināts, ka tūlīt būs liecinieks vakara smieklīgākajam brīdim. Viņš jau varēja iedomāties Leilu, samulsušu un neveiklu, cenšoties ietilpt kleitā, izraisot visu smieklus.
Viņš pacēla glāzi un skaļi teica:
“DĀMAS UN KUNGI!” MŪSU LEILA TIK UN TĀ IEIES… CERU, KA ESAT GATAVI!
Viesi sāka čukstēt, un tieši tajā brīdī durvis lēnām atvērās.
Iestājās klusums. Leila iegāja iekšā. Viņai bija mugurā sarkana kleita, bet… tā bija prasmīgi pārveidota. Tā bija ar šķēlumu no kakla uz leju aizmugurē, un šķēlumu slēpa smalkas zīda lentes.
No priekšpuses tas derēja perfekti, it kā būtu šūts pēc pasūtījuma. No aizmugures rūpīgi pārdomāta konstrukcija, kas izskatījās pēc eleganta dizaina elementa.
Tas neizskatījās novalkāts, bet drīzāk pēc moderna, stilīga darinājuma, it kā tas būtu bijis iecerēts jau no paša sākuma.
Šeihs nobālēja. Viņš bija gaidījis apmulsumu. Viņš bija gaidījis smieklus. Tā vietā efekts bija tāds, ka pat viņa paša pavadone blakus Leilai izskatījās bāla un bezizteiksmīga.
