Es gāju gar dziļu upi, kad pamanīju kaut ko dīvainu tās virspusē. Tur peldēja maza lāča ķermenis.
Sākumā domāju, ka mazais puisēns tikai spēlējas, peld. Bet, tuvojoties, sapratu: viņš nemaz nekustas, bezspēcīgi guļ ūdenī.
“Viņš droši vien noslīka…” es nomurmināju, sniedzoties pēc viņa izvilkšanas.
Es uzmanīgi pacēlu viņu krastā. Es viņu viegli pagrūdu, kratot, cerot, ka viņš pamodīsies, bet bez rezultātiem. Viņš izskatījās pilnīgi miris.
Un tieši tajā brīdī notika kaut kas briesmīgs 😱😱
Pēkšņi aiz manis atskanēja smags, kluss rūkoņa. Pār manu mugurkaulu pārskrēja drebuļi. Es lēnām pagriezos – un ieraudzīju viņu.
No krūmiem iznira milzīga lācene. Viņas acis dega dusmās, elpošana bija smaga un saraustīta. Viņa redzēja, ka turu viņas mazuli, un pieņēma, ka esmu to nogalinājis.
AR AIZKULDINOŠU RĒCIENU VIŅA VĒRĀS UZ SAVĀM HINDU KĀJĀM. ŠĶIET, KĀ ZEME KUSTĒJA.
Pārbijies, es iemetu lācēnu atpakaļ ūdenī un skrēju gar krastu. Bet māte bija ātrāka. Dažu sekunžu laikā viņa mani panāca un iesita man mugurā.
Asas sāpes izšāvās cauri visam ķermenim — viņas nagi atstāja dziļas rētas. Es tik tikko spēju noturēties kājās, un mans krekls acumirklī kļuva asinis slapjš.
Bet bailes man deva spēku. Es skrēju dziļāk mežā, līkumodams starp kokiem, līdz viņas rūcieni beidzot izgaisa tālumā.
Kad sasniedzu ceļu, es sabruku zemē, elsdams pēc gaisa.
Tad es sapratu vienu lietu: savvaļas dabā nedrīkst iejaukties. Tajā valda pavisam citi noteikumi. Un cilvēki vienmēr paliek tikai svešinieki.
