Elenai vissmagākais brīdis sākās augstu debesīs, nakts lidojumā, kas šķīrās cauri tumsai, starp nogurušiem svešiniekiem, kuri ilgojās pēc neliela klusuma. Viss sākās ar mazuļa raudām.
Lūsija pēkšņi sāka skaļi raudāt, skaņa acumirklī pārtrauca miegaino dūkoņu salonā. Daži pasažieri aizkaitināti grozījās savās sēdvietās, citi neapmierināti nopūtās, vēl citi novērsās.
Elena ciešāk apskāva meitu pie krūtīm un sāka maigi šūpot viņu, čukstot mīļus vārdus, lai nomierinātu. Bet meitene atteicās nomierināties. Viņas seja bija sarkana no raudāšanas, lūpas trīcēja, un mazie pirkstiņi turējās pie segas malas.
Elena juta, kā visa viņas būtne savelkas bezpalīdzībā. Viņa nebija gulējusi gandrīz divas dienas. Pēdējās dienas bija pārvērtušās par murgu, kas pilns ar bailēm, slimnīcām, analīzēm, satraucošām sarunām un asarām.
Lūsija bija slima, un ārsti viņu pilsētā vairs nezināja, ko darīt. Viņi ieteica viņai konsultēties ar slavenu pediatru, kurš dzīvo citā valstī, četru stundu lidojuma attālumā. Viņi teica, ka viņš varētu būt vienīgais, kurš varētu palīdzēt viņas meitai. Tāpēc Elena bija tajā lidmašīnā. Viņa bija iztērējusi gandrīz visu savu naudu, lai tur nokļūtu.
Lūsija atkal sāka raudāt, vēl skaļāk, un salonā izplatījās aizkaitinājuma vilnis. Vīrietis priekšā pagriezās prom, viņa sejas izteiksme bija drūma. Sieviete ejas otrā pusē papurināja galvu. Kāds teica, pietiekami skaļi, lai Elena dzirdētu:
“Tādiem cilvēkiem vispār nevajadzētu ļaut lidot ar mazuļiem.”
ELENAS SEJA LIESMOJA. VIŅA GRIBI PAZŪST. VIŅA MĒĢINĀJA ŠŪPINĀT MEITU, PIELĀGOT SEGAS, SKŪPSTĪT VIŅAS PIERI, ČUKSTI VIŅAI, BET IZPLŪDES GĀZES JAU BIJA SPĒCĪGĀKAS. VIŅAS REDZE BIJA MIGLĀJAINA, ROKAS IZBRAUKTAS, GALVA PĀRSIETĪTA UZ PRIEKŠU. PAT STJUARTE PIEPIEVIENOJĀS UN POLITIZĒTĀ, BET STRESĀ BALSS TEICA, KA PASAŽIERI SŪDZAS.
Elena tikai pamāja, vairs neko nespēdama paskaidrot. Viņa sēdēja tur ar Lūciju, kas raudāja viņas rokās, un juta, ka vairs nespēj to noturēt.
Kādā brīdī viņas plakstiņi paši aizvērās. Viņa pat nepamanīja, kā viņas galva lēnām nokrīt uz blakus sēdošā vīrieša pleca. Viņai vairs nerūpēja, vai viņam ir neērti, jo viņas ķermenis bija padevies, pirms viņa to būtu vēlējusies.
Viņa aizmiga. Vīrietis viņai blakus sarauca pieri, aizkaitināti skatoties uz savu nogurušo māti. Bet tad viņš izdarīja kaut ko tādu, kas apstulbināja visu lidmašīnu 😱😲
Kad Elena pēc stundas pēkšņi atvēra acis, uz brīdi viņa nesaprata, kas notiek. Salonā valdīja klusums. Lidmašīna joprojām nepārtraukti dūca, pasažieri snauda, kāds pāršķirstīja savus tālruņus, citi skatījās ārā pa logu, bet kaut kas cits bija svarīgāks.
Lūsija vairs neraudāja.
Pārsteigta, Elena pagriezās un ieraudzīja savu meitu mierīgi guļam tā paša vīrieša rokās, uz kura pleca viņa bija aizmigusi iepriekš.
VIŅŠ DROŠI UN MAIGI TURĒJA BĒRNU, AR VIENU ROKU ATBALSTOT VIŅAS MUGURU UN AR OTRU UZMANĪGI PIESKAROT VIŅAS MAZO ROKU. LŪCIJA MIERĪGI GULĒJA.
Elena strauji piecēlās kājās.
“Dievs… Piedod… Man ļoti žēl, kungs…” viņa elsdams nočukstēja.
Bet vīrietis pagriezās pret viņu, pilnīgi mierīgs.
“Neuztraucieties,” viņš klusi teica. “Jūsu meita vienkārši bija ļoti nogurusi. Un arī jūs.”
Elena skatījās uz viņu, joprojām apmulsusi no miega, un tad saprata, ka viņš visu laiku nebija vērojis Lūsiju kā parasts pasažieris. Viņa kustības bija pārāk pārliecinātas, pārāk precīzas. Viņš viegli pasmaidīja, bet tajā nebija ne izsmiekla, ne nepacietības.
“Tu taču ej pie ārsta, vai ne?” viņš jautāja.
Elena juta, kā aizraujas elpa.
“JĀ…” VIŅA ČUKSTI NOČUKSTĀJA. “PIE PEDIATRA. MAN TEICA, KA TIKAI VIŅŠ VAR PALĪDZĒT MANAI MEITAI.”
Vīrietis uz brīdi klusēja, tad mierīgi atbildēja:
“Tad tev viņš vairs nav jāmeklē. Tas esmu es.”
Sākumā Elena domāja, ka ir pārdzirdējusi. Viņa skatījās uz viņu bez vārdiem. Tad viņš pateica savu vārdu, un tajā pašā brīdī viņa juta, kā viņas rokas kļūst ledusaukstas.
Elenas acīs acumirklī sariesās asaras, bet šoreiz ne no izsīkuma.
“Es… es nesaprotu…” bija viss, ko viņa spēja pateikt.
“Es pamanīju viņu raudam,” viņš maigi teica, skatoties uz Lūsiju. “Tik maziem bērniem bieži ir spēcīga reakcija uz lidojumiem, it īpaši, ja viņi jau ir novājināti slimības dēļ. Es tikai nedaudz palīdzēju viņai nomierināties. Lūdzu, neuztraucieties, tagad viss ir kārtībā. Un, kad mēs nolaidīsimies, es pats pārbaudīšu jūsu meitu.”
ELENA SKATĪJĀS UZ VIŅU TĀ, ITĀ KAUT KAS NEIESPĒJAMS BŪTU NOTICIS.
“Bet es… es tik tikko spēju savākt naudu ceļojumam,” viņa atzinās drebošā balsī. “Es nezinu, kā es apmaksāšu vizīti.”
Vīrietis paskatījās uz guļošo Lūsiju un mierīgi atbildēja:
“Jūs neko nemaksāsiet. Es pārbaudīšu jūsu meitu bez maksas.”
