Kad Emīlijas mātei sākās nopietnas veselības problēmas, viņu dzīve tikai dažu mēnešu laikā pilnībā mainījās. Sākumā Emīlija bija pārliecināta, ka galu galā viss nokārtosies. Viņa veda māti pie ārstiem, pirka zāles un piekrita jebkurai terapijai, kas varētu viņai palīdzēt. Tomēr sievietes stāvoklis ar katru nedēļu tikai pasliktinājās.
Nauda ļoti ātri beidzās. Emīlija pārdeva mātes rotaslietas, pēc tam veco automašīnu, kas kādreiz piederēja viņas tēvam, un visbeidzot gandrīz visas vērtīgās lietas, kas atradās mājā. Kad vairs nebija nekā, ko pārdot, viņa sāka aizņemties naudu.
Dažu mēnešu laikā parādi bija izauguši tik lieli, ka Emīlijai bija bail pat atvērt durvis. Katru dienu kāds ieradās un pieprasīja atdot naudu. Dažreiz mājās pat nebija kārtīgas pārtikas, jo visu, ko meitene nopelnīja, viņa iztērēja zālēm.
Un tieši tad viņa saņēma piedāvājumu, no kura viņai asinis dzīslās sastinga.
Pilsētas bagātākais vīrietis, vārdā Markuss, vēlējās viņu apprecēt.
Tomēr problēma nebija ne viņa vecums, ne milzīgā bagātība. No Markusa baidījās gandrīz visa pilsēta. Viņš dzīvoja viens lielā, vecā mājā pilsētas nomalē, reti ar kādu sarunājās un nekad nevienam nesniedza paskaidrojumus. Par viņu klīda šausminoši baumas.
Īpaši pēc tā, kas bija noticis ar viņa sievām.
PĒDĒJĀ GADA LAIKĀ MARKUSS BIJA PRECĒJIES TRĪS REIZES. VISAS TRĪS SIEVIETES NOMIRA DRĪZ PĒC SAVĀM KĀZĀM.
Neviens īsti nezināja, kas ar viņām bija noticis. Cilvēki stāstīja visdažādākos stāstus, taču pēc trešās sievas nāves gandrīz nevienam pilsētā vairs nebija šaubu, ka ar šo vīrieti notiek kaut kas ļoti slikts.
Tāpēc, kad viens no Markusa vīriem ieradās pie Emīlijas un pateica, ka Markuss ir gatavs apmaksāt visu viņas mātes ārstēšanu, nokārtot visus viņu parādus un nodrošināt ģimeni ar visu nepieciešamo, ja Emīlija piekritīs kļūt par viņa sievu, meitene nekavējoties atteicās.
Tomēr jau tajā pašā vakarā viņas mātes stāvoklis pēkšņi ļoti pasliktinājās.
Ārsts teica, ka viņi vairs nevar gaidīt. Sievietei bija nepieciešama dārga ārstēšana, bet Emīlijai vairs nebija naudas.
Emīlija visu nakti pavadīja pie mātes gultas, raudot. Nākamajā rītā viņa viena pati devās pie Markusa.
— Es piekrītu.
Vīrietis pat nepasmaidīja.
PĒC DAŽĀM DIENĀM VIŅI APPRECĒJĀS.
Markuss turēja savu vārdu. Visi ģimenes parādi pazuda, bet Emīlijas māti ievietoja lieliskā slimnīcā. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā ārsti sacīja, ka viņai ir reālas iespējas atveseļoties.
Taču tagad Emīlija spēja domāt tikai par vienu lietu.
Kas notiks ar viņu?
Kāzu dienā cilvēki skatījās uz viņu tā, it kā jau atvadītos. Dažas sievietes raudāja. Neviens nespēja saprast, kāpēc jauna meitene labprātīgi dodas mājā, no kuras iepriekš bija iznesti trīs iepriekšējo sievu līķi.
Nakts bija vēl biedējošāka. Kad viņi beidzot palika vieni, Emīlija apgūlās gultā ar visām drēbēm un uzvilka smago segu gandrīz līdz pat sejai.
Viņa dzirdēja katru mazāko skaņu.
Koka grīdas čīkstēšanu.
VĒJU AIZ LOGA.
Lampas kluso sprakšķēšanu.
Tad durvis atvērās.
Istabā ienāca Markuss.
Emīlija aizvēra acis un cieši satvēra segas malu. Vīrietis lēnām pienāca viņai no mugurpuses, un matracis nedaudz ieliecās, kad viņš apsēdās viņai blakus.
Tomēr tas, kas pēc tam notika šajā istabā, patiesās šausmās iedzina visu pilsētu.
Dažas sekundes neviens no viņiem neko neteica.
Tad Markuss pēkšņi jautāja:
— TU PATIEŠĀM DOMĀ, KA ES VIŅAS NOGALINĀJU?
Emīlija nespēja atbildēt.
Vīrietis smagi nopūtās.
— Tā domā visi.
Pēc tam viņš izstāstīja viņai patiesību, ko līdz tam neviens pilsētā nezināja.
Viņa pirmā sieva bija nāvīgi slima jau pirms viņa iepazina Markusu. Viņa dzīvoja viena un nevarēja atļauties ārstēšanos. Markuss apprecēja viņu, lai varētu samaksāt ārstiem un nodrošināt, ka pēdējos dzīves mēnešus viņa pavada bez pastāvīgām raizēm par naudu.
Arī otrā sieviete bija smagi slima. Viņai bija milzīgi parādi un jaunāka māsa, par kuru pēc viņas nāves vairs nebūtu, kam rūpēties.
Trešā sieviete zināja, ka viņai atlicis pavisam maz laika. Viņas vienīgā vēlēšanās bija nenomirt nabadzībā un atstāt ģimenei nedaudz naudas.
MARKUSS PALĪDZĒJA KATRAI NO VIŅĀM.
Tomēr viņš nekad nevienam par to nestāstīja.
— Kāpēc tad tu viņas apprecēji? — klusi jautāja Emīlija.
— Tāpēc, ka cilvēki ne vienmēr vēlas pieņemt palīdzību. Šādā veidā es varēju padarīt viņas par savas ģimenes daļu un uzņemties par viņām atbildību līdz pašām beigām.
Emīlija lēnām pagriezās pret viņu.
Markuss sēdēja ar noliektu galvu.
Un pirmo reizi viņa viņā neredzēja šausminošo vīrieti no pilsētas baumām. Viņa ieraudzīja vīrieti, kurš trīs reizes bija noskatījies, kā blakus esošais cilvēks lēnām aiziet no dzīves, kamēr viņš izmisīgi centās viņu izglābt.
— KĀPĒC TAD TU IZVĒLĒJIES MANI? ES TAČU NEESMU SLIMA.
Markuss paskatījās uz viņu.
— Tāpēc, ka slima ir tava māte. Bet tu biji gatava iznīcināt savu dzīvi tikai tāpēc, lai izglābtu viņas dzīvību.
Pēc šiem vārdiem viņš piecēlās, paņēma spilvenu un devās uz durvīm.
— Guli mierīgi. Es tev nepieskaršos bez tavas piekrišanas.
Nākamajā rītā Emīlija pamodās viena.
Taču īstais šoks pilsētas iedzīvotājus sagaidīja tikai dažas stundas vēlāk.
Visi gaidīja traģiskas ziņas. Vairāki kaimiņi pat bija sapulcējušies pie Markusa mājas, jo ziņa par kāzām jau bija izplatījusies pa visu pilsētu.
PĒKŠŅI DURVIS ATVĒRĀS.
Durvju ailē parādījās Emīlija. Viņa mierīgi izgāja pagalmā, un pēc brīža aiz viņas parādījās Markuss.
Kad cilvēki sāka uzdot jautājumus, Emīlija viņiem pastāstīja patiesību par trim sievietēm.
Sākumā neviens viņai negribēja ticēt.
Taču drīz tika atrastas Markusa mirušo sievu ģimenes. Viņas apstiprināja katru Emīlijas teikto vārdu. Izrādījās, ka Markuss jau daudzus gadus palīdzēja slimiem un nabadzīgiem cilvēkiem, taču nekad nevienam neļāva par to publiski runāt.
Vīrietis, kuru visa pilsēta uzskatīja par briesmoni, izrādījās pavisam citāds cilvēks, nekā visi bija iedomājušies.
