Tas notika pagājušajā gadā, ziemas aukstākajā mēnesī. Sniega bija tik daudz, ka ceļš, kas veda uz 72 gadus vecās Martas mazo māju, gandrīz pilnībā bija aizputināts. Sieviete dzīvoja viena maza ciemata nomalē, pašā plaša meža tuvumā. Tuvākie kaimiņi atradās tālu, tāpēc ziemā Marta ļoti reti sastapa citus cilvēkus.
Tajā vakarā viņa devās mājās, nesdama nelielu sausu zaru saišķi. Malkas krājumi viņai bija gandrīz beigušies, tādēļ viņa nolēma salasīt vismaz nedaudz žagaru, lai visu nakti uzturētu uguni krāsnī.
Marta jau gandrīz bija pie mājas, kad pēkšņi izdzirdēja dīvainu skaņu.
Sākumā viņa nodomāja, ka tikai iztēlojusies šo skaņu. Taču pēc dažām sekundēm tā atskanēja vēlreiz. Skaņa nāca no aiz krūmiem un atgādināja klusu rūkšanu, kas sajaukta ar smilkstēšanu.
Marta apstājās. Viņai bija bail tuvoties, taču viņa nespēja vienkārši aiziet, nepārbaudījusi, kas tur atrodas. Viņa nolika zarus sniegā un piesardzīgi devās skaņas virzienā.
Aiz krūmiem viņa ieraudzīja vilku.
Milzīgais pelēkais dzīvnieks gulēja sniegā. Viena no tā priekšķepām bija iesprostota vecā metāla slazdā. Pēc pēdām apkārt varēja spriest, ka vilks daudzas stundas bija centies atbrīvoties. Sniegs bija pilnībā samīdīts, bet dzīvniekam gandrīz vairs nebija spēka.
TĀ KAŽOKU KLĀJA SNIEGS UN LEDUS. VILKS SMAGI ELPOJA UN GANDRĪZ VAIRS NECENTĀS ATBRĪVOTIES NO SLAZDA.
Kad tas pamanīja sievieti, tas klusi ierūcās.
Marta nobijās un atkāpās vienu soli. Viņa lieliski saprata, ka atrodas savvaļas dzīvnieka priekšā. Viena nepareiza kustība varēja pamudināt vilku viņai uzbrukt.
Taču tad sieviete paskatījās uz iesprostoto ķepu.
— Mierīgi… Es tev neko nedarīšu — viņa nočukstēja.
Marta lēnām piegāja tuvāk un nometās ceļos. Vilks uzmanīgi sekoja katrai viņas kustībai, taču pat nemēģināja piecelties.
Sieviete ilgi cīnījās ar sasalušo mehānismu. Beidzot viņai izdevās atvērt slazdu.
Vilks mēģināja piecelties kājās, taču uzreiz atkal saļima sniegā.
MARTA SAPRATA, KA, ATSTĀJOT TO TUR, VIŅA PRAKTISKI NOLEMtu DZĪVNIEKU NĀVEI.
Viņa atnesa no mājas vecu segu, uzmanīgi ietina tajā vilku un ar milzīgām pūlēm aizvilka to līdz šķūnim, kas atradās pie mājas. Iekšā bija daudz siltāks.
Sieviete iedeva vilkam nedaudz ūdens un gaļas un noguldīja to netālu no krāsns.
Naktī Marta vairākas reizes piecēlās, lai pārbaudītu, kas notiek ar viņas neparasto viesi. Vilks gandrīz nekustējās, taču pamazām tā elpošana kļuva arvien mierīgāka.
Tomēr nākamajā rītā viņas māju ielenca desmitiem vilku, un tas, kas notika pēc tam, bija patiesi šausminoši.
Tajā rītā sievieti pamodināja dīvaina gaudošana.
Viņa piegāja pie loga un sastinga. Ap visu māju stāvēja vilki.
Tie nebija divi vai trīs dzīvnieki. Marta saskaitīja vairāk nekā divdesmit. Daži stāvēja pie žoga, citi riņķoja ap šķūni, bet vairāki milzīgi vilki atradās tieši pie ieejas durvīm.
SIEVIETE NEKAVĒJOTIES AIZSLĒDZA DURVIS UN AIZBĪDĪJA AIZBĪDNI.
Tomēr vilki prom negāja.
Pēc kāda laika tie sāka uzvesties arvien agresīvāk. Dzīvnieki rūca, metās pret žogu un skrāpēja durvis.
Tajā brīdī vilks, kuru Marta bija izglābusi iepriekšējā vakarā, pēkšņi piecēlās.
Tas bija sadzirdējis baru un nemierīgi sāka staigāt pa šķūni.
Marta saprata, ka vilki bija ieradušies tieši pēc viņa.
Viņa nolēma atvērt šķūņa durvis un izlaist dzīvnieku, cerot, ka tad viss bars aizies.
Taču viss izvērtās pavisam citādi.
BRĪDĪ, KAD DURVIS ATVĒRĀS, IEVainOTAIS VILKS IZSKRIĒJA PAGALMĀ. VAIRĀKI DZĪVNIEKI TO NEKAVĒJOTIES IESKAUVA, BET PĀRĒJIE TURPINĀJA RIŅĶOT AP MĀJU.
Viens no vilkiem metās virsū vecajām koka durvīm. Pēc mirkļa tāpat rīkojās vēl viens.
Koka dēļi neizturēja sitienus.
Marta paspēja atkāpties tikai dažus soļus, kad durvis pēkšņi salūza un vairāki vilki iebrāzās iekšā.
Sieviete iekliedzās un mēģināja nokļūt blakus istabā, taču viens no dzīvniekiem nogāza viņu uz grīdas.
Marta ar rokām aizsedza galvu.
Vilki viņu kostīja rokās un kājās, saplēšot apģērbu. Sieviete jau bija pārliecināta, ka tūlīt mirs, kad pēkšņi izdzirdēja varenu rūcienu.
MĀJĀ ATGRIEZĀS TAS PATS VILKS, KURU VIŅA BIJA IZGLĀBusi IEPRIEKŠĒJĀ NAKTĪ.
Tas metās starp Martu un baru un nikni sāka dzīt prom pārējos vilkus. Dažas sekundes mazajā telpā valdīja pilnīgs haoss.
Beidzot vilki izskrēja ārā.
Izglābtais vilks aizgāja kopā ar tiem.
Marta palika guļam uz grīdas.
Pēc dažām stundām viņu atrada kaimiņš, kurš bija pamanījis sabojātās durvis un daudzās pēdas ap māju. Sievieti nekavējoties nogādāja slimnīcā.
Viņa izdzīvoja, taču guva smagus ievainojumus un ilgu laiku nespēja normāli staigāt.
Vēlāk speciālisti Martai paskaidroja, ka viņa bija pieļāvusi bīstamu kļūdu. Lai cik vājš un bezpalīdzīgs liktos savvaļas dzīvnieks, tas joprojām ir dabas sastāvdaļa, un vesela bara uzvedību nav iespējams paredzēt.
MARTA NEKAD NENOŽĒLOJA, KA Bija ATBRĪVOJUSI VILKU NO SLAZDA. VIŅA BIJA PĀRLIECINĀTA, KA, JA TO NEBŪTU IZDARĪJUSI, DZĪVNIEKS TO NAKTI NEBŪTU PĀRDZĪVOJIS.
Tomēr kļūda bija tā, ka viņa aizveda to uz mājām.
Pēc šī notikuma sieviete vairs nekad netuvojās savvaļas dzīvniekiem.
