Šeiha Omāra nežēlīgais raksturs bija pazīstams tālu aiz viņa pils sienām. Vīrietim piederēja milzīgs uzņēmums, vairāki viesnīcu kompleksi un desmitiem māju, un pie viņa strādāja simtiem cilvēku. Tomēr milzīgā bagātība nebija padarījusi viņu ne par kripatiņu iecietīgāku vai saprotošāku.
Tieši otrādi — Omārs visā pieprasīja absolūtu kārtību.
Viņš necieta kavēšanos, kļūdas un galvenokārt cilvēkus, kuri savus pienākumus pildīja pavirši. Ja kāds no viņa saņēma algu, šeihs uzskatīja, ka katra apmaksātā minūte jāvelta tikai darbam.
Reiz šoferis nokavēja tikai septiņas minūtes un tajā pašā dienā zaudēja darbu. Kādu citu darbinieku Omārs atlaida par nepareizi sagatavotiem dokumentiem. Pat apsargi centās bez vajadzības nepievērst sev viņa uzmanību.
Tāpēc, kad šeihs tajā pēcpusdienā negaidīti atgriezās savā kabinetā, abi apsargi, kas stāvēja viņam blakus, uzreiz saprata, ka tūlīt notiks kaut kas nepatīkams.
Omārs iegāja telpā un pēkšņi sastinga.
Pie viņa milzīgā galda gulēja jauna istabene un gulēja.
DIVDESMIT TRĪS GADUS VECĀ EMMA SĒDĒJA KRĒSLĀ, ATBALSTĪJUSI GALVU UZ SALIKTAJĀM ROKĀM. BLAKUS VIŅAI ATRADĀS DRĀNIŅA, AR KO VIŅA IEPRIEKŠ BIJA SLĒGUSI MĒBELES, BET GALDA OTRĀ PUSĒ STĀVĒJA TĪRĪŠANAS LĪDZEKĻI.
Jaunā sieviete gulēja tik cieši, ka pat nedzirdēja durvju atvēršanos.
Šeiha sejas izteiksme nekavējoties mainījās.
Viņš lēnām paskatījās pulkstenī.
Bija tikai četri pēcpusdienā. Viņas darba maiņa vēl nebija beigusies.
Omāram šāda uzvedība bija gandrīz noziegums. Viņš saviem darbiniekiem maksāja labi un uzskatīja, ka pretī viņam ir tiesības sagaidīt no viņiem pilnīgu atdevi.
Apsargi klusējot stāvēja viņam aiz muguras un gaidīja pavēli. Abi bija pārliecināti, ka jaunā sieviete nekavējoties tiks atlaista.
Omārs piegāja tuvāk.
DAŽAS SEKUNDES VIŅŠ VIENKĀRŠI RAUDZĪJĀS UZ GULOŠO EMMU. PĒC TAM VIŅŠ IZDARĪJA KAUT KO TĀDU, KO NEBIJA GAIDĪJUŠI PAT VIŅA APSARGI.
Šeihs uzlika roku viņai uz pleca.
Jaunā sieviete sarāvās un strauji pacēla galvu.
Kad viņa ieraudzīja sev priekšā stāvam pils īpašnieku, viņa uzreiz nobālēja.
Emma piecēlās no krēsla un steidzīgi sāka vākt savas mantas no galda. Viņa labi pazina šeihа raksturu un pat nemēģināja skaidroties.
Tomēr Omārs viņu negaidīti apturēja.
— Cik stundas tu pagājušajā naktī gulēji?
Emma apjukuši paskatījās uz viņu.
SĀKUMĀ VIŅA KLUSĒJA, BET PĒC BRĪŽA KLUSI ATZINA, KA PRAKTISKI VISPĀR NEBIJA GULĒJUSI.
Izrādījās, ka katru vakaru pēc darba beigām pilī viņa devās uz otru pilsētas galu, kur vēl vairākas stundas strādāja nelielā maiznīcā. Pēc tam no rīta atkal atgriezās pilī.
Omārs sarauca uzacis.
Viņš jautāja, kāpēc viņa strādā divās vietās, ja algai pilī vajadzētu būt pietiekamai.
Tad Emma izņēma no kabatas salocītu papīra lapu.
Tas bija universitātes mācību maksas rēķins.
Pirms dažiem mēnešiem viņas jaunākā māsa Sofija bija iestājusies labā universitātē. Viņa sapņoja kļūt par arhitekti, taču ģimenei nebija pietiekami daudz naudas, lai apmaksātu viņas izglītību.
Emma nevienam neko par to nebija stāstījusi. Viņa vienkārši atrada otru darbu un nolēma pati samaksāt par māsas studijām.
PĒDĒJOS DIVUS MĒNEŠUS VIŅA KATRU NAKTI BIJA GULĒJUSI TIKAI TRĪS VAI ČETRAS STUNDAS.
Tajā dienā viņas organisms vienkārši vairs nespēja izturēt.
Apsargi apmainījās skatieniem, taču šeiha sejas izteiksme palika nemainīga.
Omārs paņēma rēķinu un dažas sekundes uzmanīgi to pētīja.
Pēc tam viņš pagriezās pret vienu no apsargiem.
— Atved vadītāju.
Emma nolaida skatienu. Viņa bija pārliecināta, ka tūlīt tiks oficiāli atlaista.
Pēc dažām minūtēm kabinetā ieskrēja Maikls, pils pārvaldnieks.
OMĀRS NOLIKA RĒĶINU VIŅA PRIEKŠĀ.
— Aprēķini Emmas algu līdz šodienai.
Jaunās sievietes rokas sāka trīcēt.
Arī Maikls izskatījās pārsteigts, taču viņš negrasījās strīdēties. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās ar dokumentiem.
Šeihs paņēma pildspalvu.
Emma jau gatavojās dzirdēt, ka nekad vairs nedrīkstēs atgriezties pilī.
Un tieši to Omārs arī pateica.
— Rīt uz darbu nenāc.
JAUNĀ SIEVIETE AIZVĒRA ACIS, MĒĢINOT AIZTURĒT ASARAS.
Taču tad šeihs piebilda:
— Arī parīt nenāc.
Emma apjukuši paskatījās uz viņu.
Omārs parakstīja dokumentu un nodeva to pārvaldniekam.
Viņš pavēlēja Emmai piešķirt divu nedēļu apmaksātu atvaļinājumu.
Tomēr īstais pārsteigums vēl tikai bija gaidāms.
Šeihs vēlreiz paskatījās uz universitātes rēķinu un pajautāja, cik gadi māsai vēl jāstudē.
— TRĪS GADI, KLUSI ATBILDĒJA EMMA.
Omārs izņēma telefonu un piezvanīja savam finanšu direktoram.
Viņš pavēlēja apmaksāt visus trīs Sofijas atlikušos studiju gadus.
Kabinetā iestājās pilnīgs klusums.
Pat apsargi nespēja noticēt tam, ko tikko bija dzirdējuši.
Taču Omārs vēl nebija beidzis.
Viņš pagriezās pret Maiklu un lika mainīt noteikumus, kas attiecās uz visiem pils darbiniekiem. No šī brīža ikviens darbinieks, kurš nonāca nopietnās finansiālās grūtībās, varēja lūgt palīdzību, nevis slepus strādāt naktīs un ierasties pilī pilnīgi pārguris.
Emma stāvēja viņa priekšā, nespēdama pateikt nevienu vārdu.
TAD ŠEIHS IZDARĪJA KAUT KO TĀDU, KO ABSOLŪTI NEVIENS NO VIŅA NEGAIDĪJA.
Viņš norādīja uz dīvānu kabineta stūrī.
— Tagad ej tur un izgulies.
Emma nodomāja, ka ir pārklausījusies.
Omārs paskatījās pulkstenī.
— Tava maiņa beidzas pēc trim stundām. Par šīm trim stundām tev jau ir samaksāts. Tāpēc šodien tavs uzdevums ir gulēt.
Pirmo reizi daudzu gadu laikā vienam no apsargiem ar grūtībām izdevās apspiest smaidu.
EMMA APGULĀS UZ DĪVĀNA, BET ŠEIHS MIERĪGI APSĒDĀS PIE SAVA GALDA UN ATGRIEZĀS PIE DARBA.
Pēc dažām minūtēm jaunā sieviete atkal aizmiga.
Nākamajā dienā pa visu pili izplatījās neticama ziņa: vislielākā kļūda, ko kāds no Omāra darbiniekiem varēja pieļaut, negaidīti noveda pie noteikumu maiņas visiem.
Tomēr vēl pārsteidzošāks bija tas, kas notika vēlāk.
Pēc trim gadiem šeihs saņēma ielūgumu uz milzīgas jaunas viesnīcas svinīgo atklāšanu pilsētas centrā.
Projekta galvenā arhitekte bija jauna sieviete vārdā Sofija.
Projekta pirmajā lapā viņa bija uzrakstījusi īsu veltījumu:
„Manai māsai, kura reiz aizmiga darbā manas nākotnes dēļ.”
