Kādā mierīgā ielā, kur gandrīz visi iedzīvotāji vismaz pēc vārda pazina cits citu, dzīvoja kāds vecāks vīrietis, kurš acīmredzami atšķīrās no pārējiem – Viktors. Viņš gandrīz ar nevienu nerunāja, ļoti reti izgāja no sava dzīvokļa, un patiesībā neviens nezināja, ar ko viņš nodarbojas vai no kā iztiek.
Par vienu lietu gan visi bija pārliecināti – no viņa dzīvokļa nepārtraukti nāca ļoti dīvainas skaņas. Reizēm tā bija zema rūkšana, ko pavadīja sienu skrāpēšanai līdzīgas skaņas. Citreiz atskanēja ass, caururbjošs kliedziens, kas atgādināja cilvēka kliedzienu, lai gan noteikti neizklausījās pēc cilvēka balss. Vissliktāk bija naktīs: smilkstēšana, neatlaidīga riešana un gaudošana atkārtojās dienu no dienas. Brīžiem varēja šķist, ka kāds iekšpusē piedzīvo īstu izmisuma lēkmi.
Sākumā kaimiņi centās to paciest. Taču ar laiku viņi sāka doties pie viņa durvīm, klauvēt un lūgt, lai viņš kaut ko dara ar šo troksni. Kāds pat atstāja zīmīti:
„Lūdzam atrisināt trokšņa problēmu. Tās dēļ neviens no mums naktīs nevar gulēt.”
Tomēr nekas nemainījās. Viktors ne vienmēr atvēra durvis, bet, ja tomēr parādījās gaitenī, viņš tikai pamāja ar galvu, kaut ko nesaprotami nomurmināja un pēc brīža atkal pazuda savā dzīvoklī.
Laikam ejot, iedzīvotāju satraukums kļuva arvien lielāks. Daži bija pārliecināti, ka vecais vīrietis zaudē prātu. Citiem radās aizdomas, ka kopā ar viņu slepus dzīvo vēl kādi cilvēki. Pat izskanēja minējumi, ka dzīvoklī notiek kaut kas nelikumīgs. Tomēr neviens nezināja patiesību.
Kādā dienā viss mainījās.
GANDRĪZ NEDĒĻU NEVIENS NEBIJA REDZĒJIS VIKTORU. VIŅA DZĪVOKĻA DURVIS PALIKA AIZSLĒGTAS, UN LOGI, KĀ PARASTI, BIJA AIZKARINĀTI. TAČU DĪVAINĀS SKAŅAS NEAPKLUSA.
Tieši pretēji – tās kļuva arvien skaļākas. Naktīs iedzīvotāji dzirdēja izmisīgu gaudošanu, zobu griešanu, grīdas skrāpēšanu un kaut kā vilkšanas skaņas. Tas izklausījās tā, it kā kāds vai kaut kas iekšpusē izmisīgi censtos izkļūt ārā.
Septītajā dienā iedzīvotāji vairs nespēja to paciest. Divi vīrieši uzkāpa Viktora stāvā un sāka spēcīgi dauzīt pie viņa durvīm. Neviens neatbildēja. Tāpēc viņi izsauca policiju, un policisti beidzot uzlauza slēdzeni un iegāja dzīvoklī.
Tiklīdz viņi ienāca, visiem asinis dzīslās sastinga.
Telpā, kurā bija jūtama smaga, sastāvējusies un smacējoša smaka, uz gultas gulēja mirušais Viktors. Pēc izmeklētāja teiktā, vīrietis bija miris aptuveni nedēļu. Taču arī tas nebija pats briesmīgākais atklājums.
Dzīvoklī atradās gandrīz divdesmit suņu – novārguši un ārkārtīgi novājināti, un daži no tiem tik tikko izrādīja dzīvības pazīmes. Dzīvnieki staigāja no vienas istabas uz otru, bet vairāki gulēja blakus sava saimnieka ķermenim un nevēlējās no tā aiziet.
Grīdu klāja nagu skrāpējumu pēdas, izkārnījumi, iznīcinātu mēbeļu fragmenti un cīņu pazīmes, kas bija radušās starp iesprostotajiem dzīvniekiem.
ACĪMREDZOT VECĀKAIS VĪRIETIS JAU ILGU LAIKU BIJA UZŅĒMIS PIE SEVIS BEZSAIMNIEKA SUŅUS – VIŅŠ TOS SLĒPA SAVĀ DZĪVOKLĪ, BAROJA UN GULĒJA TIEM LĪDZĀS. VIŅI BIJA VIŅA VIENĪGIE DRAUGI. VIŅŠ NEVIENAM PAR TIEM NEBIJA STĀSTĪJIS, JO BAIDĪJĀS, KA KĀDS VIŅAM DZĪVNIEKUS ATŅEMS.
Septiņas dienas suņi bija ieslēgti dzīvoklī bez pieejas pārtikai un ūdenim.
Vēl ilgi pēc tam kaimiņi šo notikumu atcerējās drebošām balsīm. Kopš tās dienas dzīvoklis palika tukšs – it kā arī pats tas nespētu aizmirst šausminošo noslēpumu, ko tik ilgi bija slēpis.
