Visu ciemu satricināja kāda ziņa. Kāds bija izplatījis baumas, ka jauna meitene vārdā Anna slepus tiekas ar precētu vīrieti no kaimiņu ciema. Cilvēki nekavējoties sāka par to runāt, un ar katru nākamo dienu stāstam tika pievienotas arvien neticamākas detaļas. Neviens vairs nemēģināja noskaidrot, kur beidzas patiesība un sākas parastas baumas. Daudziem spriedums jau bija pasludināts.
Visvairāk saniknoti bija Annas divi vecākie brāļi. Viņi bija pārliecināti, ka māsa ir apkaunojusi ģimeni visas apkārtnes acīs. Meitene vairākkārt centās paskaidrot, ka viņai ar šo vīrieti nekad nav bijis nekā kopīga un ka patiesībā viņa viņu gandrīz nemaz nepazina, taču brāļi negribēja viņā klausīties. Viņi tikai atkārtoja, ka tik daudz cilvēku taču nevar vienlaikus kļūdīties.
— Jums man ir jātic. Es neko neesmu izdarījusi — Anna sacīja caur asarām.
Viņas vārdi brāļu dusmas tikai vēl vairāk pastiprināja.
Nākamajā dienā viņi aizveda meiteni dziļi mežā. Tur viņi ar resnu virvi piesēja viņu pie milzīga, sena koka stumbra. Anna raudāja, lūdza viņus atbrīvot un apgalvoja, ka spēs pierādīt savu nevainību, taču brāļus bija pilnībā apžilbinājušas dusmas un kauns ciema iedzīvotāju priekšā. Viņi gribēja viņu pazemot un piespiest atzīties tajā, ko viņa nekad nebija darījusi.
Mežs bija neparasti kluss. Pat putni šķita pārstājuši dziedāt. Vējš lēni kustināja priežu galotnes, bet kaut kur tālumā atskanēja garš, savāds kauciens.
Viens no brāļiem nicīgi pasmaidīja.
— ŠEIT MŪS NEVIENS NEATRADĪS.
Tieši tajā brīdī no meža dzīlēm atskanēja neparasta skaņa, un dažas minūtes vēlāk starp kokiem parādījās kāds, kuru brāļi tur nekad nebūtu gaidījuši ieraudzīt.
Pēc dažām sekundēm kauciens atskanēja vēlreiz, šoreiz daudz tuvāk.
Visi trīs vienlaikus pagriezās pret blīvajiem krūmājiem.
No krūmiem lēnām iznāca milzīgs pelēks vilks. Tūlīt aiz tā parādījās otrs. Tad trešais.
Anna no bailēm sastinga.
Arī brāļi vairs nekustējās. Neviens no viņiem nebija gaidījis, ka atradīsies tikai dažu soļu attālumā no vesela vilku bara.
Dzīvnieki nerūca un nemēģināja uzbrukt. Tie lēnām ielenca klajumu un uzmanīgi vēroja cilvēkus.
— NEKUSTIETIES… — ČUKSTĒJA VECĀKAIS BRĀLIS.
Jaunākais tomēr nespēja izturēt spriedzi. Viņš strauji atkāpās soli, aizķērās aiz saknes un nokrita zemē. Troksnis nekavējoties piesaistīja vilku uzmanību.
Bars pietuvojās vēl vairāk.
Tajā brīdī brāļi vairs nedomāja ne par māsu, ne par ģimenes godu. Viņi izmisīgi skatījās apkārt, meklējot jebkādu iespēju aizbēgt.
Tad Anna atcerējās veca mežziņa vārdus, kurš reiz skolēniem bija skaidrojis, kā jārīkojas, sastopot vilkus.
— Neskrieniet! Nekliedziet! Lēnām atkāpieties un nepagrieziet viņiem muguru! — viņa skaļi sacīja.
Sākumā brāļi viņas vārdiem pat nepievērsa uzmanību.
— Atsieniet mani. Ātri! Es jums palīdzēšu.
DAŽAS SEKUNDES VECĀKAIS BRĀLIS SVĀRSTĪJĀS. BEIDZOT VIŅŠ PIESKRĒJA PIE KOKA UN AR TRĪCOŠĀM ROKĀM SĀKA ATRAISĪT VIRVI.
Tiklīdz Anna bija brīva, viņa mierīgi pacēla no zemes garu, sausu zaru un sāka to lēnām kustināt sev priekšā, cenšoties izskatīties garāka. Viņa runāja skaļā, pārliecinātā balsī un izvairījās no straujām kustībām.
Vilki apstājās.
Pēc dažām bezgalīgi garām sekundēm no meža dziļumiem atskanēja vēl viens kauciens. Bara vadonis kādu brīdi uzmanīgi vēroja cilvēkus, pēc tam lēnām pagriezās un pazuda krūmājos. Pārējie dzīvnieki sekoja tam.
Tikai tad, kad pēdējais vilks bija pazudis starp kokiem, brāļi beidzot uzdrošinājās atviegloti uzelpot.
Vairākas minūtes neviens neteica ne vārda.
Vecākais brālis pirmais pārtrauca klusumu.
— Piedod mums…
Anna klusējot raudzījās uz viņiem, nespēdama noticēt, ka viņi patiešām lūdz viņai piedošanu.
Pēc atgriešanās mājās viņi beidzot nolēma noskaidrot, no kurienes radušās visas šīs baumas. Pēc dažām dienām atklājās patiesība: visu stāstu bija izdomājusi šī vīrieša sieva. Nejauši viņa bija redzējusi, kā Anna atdod viņas vīram dokumentu mapi, kuru viņš iepriekš bija pazaudējis netālu no veikala. Greizsirdības apžilbināta un vēloties izvairīties no ģimenes skandāla, viņa pati izplatīja nepatiesās baumas, bet ciema iedzīvotāji tās ļoti ātri pārvērta par šķietamu patiesību.
Kad viss nāca gaismā, daudzi kaimiņi ieradās pie Annas, lai lūgtu viņai piedošanu.
Tomēr vissmagākie vārdi bija jāpasaka viņas brāļiem.
Viņi saprata, ka gandrīz iznīcinājuši sev vistuvākā cilvēka dzīvi tikai tāpēc, ka vairāk ticējuši citu cilvēku baumām nekā pašu māsai. Kopš tās dienas viņi vairs nekad nepieņēma svarīgus lēmumus, pirms nebija noskaidrojuši visu patiesību.
