Pilsētas iedzīvotāji jau bija pieraduši pie noslēpumainās, turīgās sievietes, kura gandrīz katru dienu parādījās uz rosīgākajām ielām ar mazu caurspīdīgu flakoniņu rokā. Viņa vienmēr bija eleganti ģērbusies, ieradās luksusa automašīnā ar privāto šoferi un uzrunāja tikai jaunas, pievilcīgas meitenes. Visa situācija izskatījās tik neparasta, ka garāmgājēji bieži palēnināja soli, lai redzētu, kas notiek.
Sieviete ar laipnu smaidu vērsās pie izvēlētajām meitenēm un mierīgi sacīja:
— Es samaksāšu piecus tūkstošus dolāru par nelielu siekalu paraugu. Tas ir pilnīgi droši un aizņems mazāk nekā minūti.
Sākumā lielākā daļa meiteņu bija pārliecinātas, ka tas ir kāds absurds joks. Dažas sāka smieties un aizgāja, uzskatot sievieti par krāpnieci. Taču, tiklīdz viņa parādīja savu bankas lietotni un nekavējoties pārskaitīja naudu, viņu attieksme acumirklī mainījās.
Lielākā daļa piekrita viņas piedāvājumam.
Sieviete izņēma sterilu kociņu, uzmanīgi paņēma siekalu paraugu, ievietoja to mazā caurspīdīgā flakoniņā, pateicās meitenei un mierīgi devās atpakaļ uz automašīnu. Nākamajā dienā tas pats atkārtojās ar citām nepazīstamām meitenēm.
Pēc katra šāda brauciena viņa atgriezās savā milzīgajā villā, kur dzīvoja kopā ar savu vienīgo dēlu Danielu.
KATRU VAKARU, KAD DANIELS NOSLĒDZĀS SAVĀ KABINETĀ VAI DEVĀS DUŠĀ, SIEVIETE IZŅĒMA VIENU NO FLAKONIŅIEM, TO ATVĒRA UN SLEPUS PIEVIENOJA DAŽUS PILIENUS VIŅA ŪDENS GLĀZEI.
Pēc tam viņa atstāja glāzi uz galda. Daniels mierīgi izdzēra ūdeni, neko nenojauzdams.
Tā tas turpinājās daudzus mēnešus.
Kādā vakarā jaunais vīrietis tomēr atgriezās mājās daudz agrāk nekā parasti. Viņa māte nedzirdēja, kā atveras ārdurvis, un tieši tajā brīdī uzmanīgi lēja kārtējā flakoniņa saturu viņa glāzē.
Daniels sastinga.
— Mammu… ko tu dari?
Sieviete strauji pagriezās un acumirklī nobālēja.
Dažas sekundes viņa klusēja, saprazdama, ka patiesību vairs nav iespējams noslēpt.
— LŪDZU, APSĒDIES. ES TEV VISU IZSTĀSTĪŠU.
Un tieši tad atklājās tik šokējoša patiesība, ka visiem trūka vārdu.
Danielam nesen bija apritējuši divdesmit seši gadi. Viņš bija izglītots, veiksmīgs un ārkārtīgi laipns cilvēks, taču daudzus gadus dzīvoja gandrīz pilnīgā vientulībā. Katras viņa attiecības ar sievieti beidzās tieši tādā pašā veidā.
Pietika ar skūpstu vai pat nejaušu kontaktu ar otra cilvēka siekalām, lai pēc dažām minūtēm sāktos ārkārtīgi spēcīga alerģiska reakcija. Ārsti ilgu laiku centās noskaidrot iemeslu, veica daudzus izmeklējumus un galu galā diagnosticēja viņam ārkārtīgi retu slimību.
Daniela organisms patoloģiski reaģēja uz citu cilvēku bioloģisko materiālu. Šīs saslimšanas dēļ viņam praktiski nebija iespēju izveidot normālas attiecības, un viņš gandrīz pilnībā bija zaudējis cerību kādreiz izveidot ģimeni.
Tomēr viņa māte negrasījās padoties.
Daniels lēnām apsēdās pie galda, nenovēršot skatienu no glāzes.
— Vai tu kaut ko pievienoji manam ūdenim?
SIEVIETE SMAGI NOPŪTĀS UN KLUSĒJOT PAMĀJA AR GALVU.
— Jā.
— Ko?
Viņa no skapja izņēma veselu kasti, kas bija piepildīta ar desmitiem vienādu caurspīdīgu flakoniņu.
Daniels nobālēja.
— Ko?..
Māte nolaida skatienu.
— KAD ĀRSTI MAN PATEICA, KA TEV IR ĻOTI MAZAS IESPĒJAS ATBRĪVOTIES NO ŠĪS ALERĢIJAS, ES SĀKU MEKLĒT CITU RISINĀJUMU. KĀDS PROFESORS MAN PASKAIDROJA, KA ĀRKĀRTĪGI RETOS GADĪJUMOS ORGANISMU VAR PAKĀPENISKI PIERADINĀT PIE CITU CILVĒKU BIOLOĢISKĀ MATERIĀLA UN ATRAST CILVĒKU, PRET KURU TAVA IMŪNSISTĒMA VISPĀR NEREAĢĒTU.
Viņa uz brīdi apklusa.
— Es meklēju meiteni, ar kuru tu kādu dienu varētu dzīvot normālu dzīvi. Bez bailēm, bez medikamentiem un bez pastāvīgām alerģiskām reakcijām.
Daniels ilgu laiku nespēja pateikt ne vārda.
Viņš skatījās uz māti, tad uz desmitiem mazo flakoniņu un tikai tad saprata, kāpēc viņa katru dienu apturēja uz ielas nepazīstamas meitenes un maksāja viņām milzīgas summas par vienu vienīgu siekalu pilienu.
Sieviete klusi piebilda:
— Ja pēc nākamā paņemtā parauga tev neparādījās alerģiska reakcija, es zināju, ka esam soli tuvāk mērķim. Es biju gatava meklēt pat desmit gadus, lai tu kādu dienu varētu iemīlēt cilvēku, nebaidoties par savu dzīvību.
Mājā iestājās dziļš klusums.
DANIELS VĒL AIZVIEN BIJA SATRIEKTS PAR TO, KA VIŅA MĀTE DAUDZU MĒNEŠU GARUMĀ SLEPUS VEICA ŠĀDU NEPARASTU EKSPERIMENTU. TOMĒR, IESKATĪJIES VIŅAS NOGURUŠAJĀS ACĪS, VIŅŠ SAPRATA VIENU LIETU.
Viņas ikdienas pastaigas pa ielām, tūkstošiem dolāru, ko viņa deva nepazīstamām meitenēm, un desmitiem mazo caurspīdīgo flakoniņu nebija ekscentriskas miljonāres kaprīze. Tā bija izmisīga mātes rīcība — viņa būtu darījusi jebko, lai viņas dēls kādu dienu varētu dzīvot normālu un laimīgu dzīvi.
