Gaiss bija putekļains, saule žilbinoši spīdēja, un tribīnēs bija sapulcējušies simtiem cilvēku. Visi bija ieradušies festivāla dēļ — mūzikas, ēdiena, smieklu dēļ… bet tagad neviens nesmējās.
Aiz vārtiem stāvēja viņš. Bullis, kas pazīstams kā Dēmons.
Melns, milzīgs, sverot gandrīz deviņsimt mārciņas. Viņa ragi bija izliekti uz priekšu kā neasi naži. Viņš dauzīja zemi ar nagiem un smagi elpoja, it kā meklējot kādu, uz ko izgāzt savas dusmas.
Pēdējā mēneša laikā viņš jau bija nosūtījis uz slimnīcu trīs cilvēkus. Vienam bija lauzta roka. Cits zaudēja divas ribas. Trešais četras dienas palika bezsamaņā, un, kad pamodās, viņš pat neatcerējās savu vārdu.
Neviens negribēja būt nākamais.
Zemes īpašnieks, kuru visi sauca par Donu Mateo, bija iegādājies bulli trīs gadus iepriekš. Tam vajadzēja būt parastam lauksaimniecības dzīvniekam, bet jau no paša sākuma kaut kas nogāja greizi. Bullis nebija ievainots vai slims. Viņš vienkārši bija… nikns. Vienmēr.
Dons Mateo izmēģināja visu. Viņš piesaistīja dresētājus, izsauca veterinārārstus, pat samaksāja vīrietim no Portugāles, kurš apgalvoja, ka var nomierināt jebkuru dzīvnieku. Šis dzīvnieks arēnā izturēja mazāk nekā piecpadsmit sekundes.
TAD DONS MATEO PĀRSTĀJA MĒĢINĀT TO MAINĪT UN VIENKĀRŠI PASTIPRINĀJA ŽOGU. UN TAGAD VIŅŠ NOLĒMA TO PADARĪT PAR IESPAIDĪGU.
Viņš stāvēja uz koka platformas, turot biezu aploksni, un ar vāju smaidu skatījās uz pūli.
“Simt tūkstoši eiro tam, kurš liks viņam paklausīt.”
No pūļa atskanēja čuksti. Daži vīri paspēra soli uz priekšu, bet, kad vārti sāka atvērties un bullis lēnām iznāca arēnā, visi nekavējoties atkāpās.
Viņš smagi, pārliecināti gāja, nolaidis galvu. Viņa muskuļi viļņojās zem ādas, un nagi atstāja dziļas pēdas sausajā zemē.
Neviens nekustējās. Un tieši tajā brīdī uz priekšu paspēra zēns.
Viņam nebija vairāk par piecpadsmit gadiem. Viņš bija slaids, vecās drēbēs, basām kājām. Viņš izskatījās tā, it kā nebūtu ieradies uz izrādi, bet gan nejauši tur bija ieradies.
Cilvēki sāka smieties.
“IZVEDIET VIŅU NO ŠEJIENES!”
“Viņš pat netiks līdz vārtiem!”
Bet zēns neklausījās. Viņš mierīgi gāja uz priekšu. Dons Mateo sarauca pieri.
“Vai tu vispār zini, ko dari?!” viņš kliedza.
Zēns uz brīdi apstājās, bet neapgriezās.
“Jā,” viņš klusi atbildēja.
Un viņš devās tālāk. Kad attālums starp viņu un bulli kļuva minimāls, tribīnēs iestājās klusums, tik dziļš, ka varēja dzirdēt vēju, kas sacēla putekļus no zemes. Bullis strauji pacēla galvu. Viņš ieraudzīja zēnu. Viņa nāsis iepletās. Un viņš aizskrēja.
Kāds iekliedzās. Cilvēki pielēca kājās.
UN TAD NOTIKA KAUT KAS, KAS PILNĪBĀ ŠOKĒJA PŪLI 😱😳, BET ZĒNS NEBĒGA. VIŅŠ STĀVĒJA UZ VIETAS.
Pēdējā brīdī, kad sadursme šķita neizbēgama, viņš spēra soli uz priekšu… un pacēla roku.
Ne pēkšņi. Ne ar bailēm. Lēnām.
Bullis pēkšņi palēnināja gaitu. Vēl viens solis… un vēl viens…
Viņš apstājās tieši viņa priekšā. Pūlis apklusa.
Zēns spēra vēl vienu soli un pieskārās viņa pierei. Bullis smagi izelpoja… un nolaida galvu. Neviens tribīnēs nespēja noticēt notiekošajam.
Dons Mateo nokāpa no platformas un tuvojās. Viņš nemirkšķinot skatījās uz notiekošo.
“KĀ TU TO IZDARĪJI?” VIŅŠ JAUTĀJA.
Zēns paglaudīja bulli pa galvu un tikai tad pacēla acis.
“Viņš nav dusmīgs,” viņš mierīgi teica. “Viņš tikai baidās.”
Dons Mateo sarauca pieri.
“No kā gan viņam būtu jābaidās?”
Zēns uz brīdi apklusa.
“Tu,” viņš klusi atbildēja.
Pūlī atkal atskanēja čuksti.
“TU RUNĀ MUĻĶĪBAS,” DONS MATEO AUKSTI TEICA. “ŠIS BULLIS GANDRĪZ NONĀVĒJA CILVĒKUS.”
Zēns papurināja galvu.
“Tu viņu pārāk agri atņēmi no mātes. Viņš vienmēr bija viens. Tu viņu siti, kad viņš nepaklausīja. Tu viņu tādu padarīji.”
Vārdi karājās gaisā. Neviens nerunāja. Dons Mateo cieši turēja rokā aploksni.
“Kā tu to zini?”
Zēns paskatījās uz bulli. Tad atkal uz viņu.
“Es redzēju, kā tu viņu aizvedi.”
DONS MATEO KĻUVA BĀLS.
“Kad?”
Zēns paspēra soli atpakaļ, viņa roka joprojām bija uz dzīvnieka galvas.
“Pirms trim gadiem,” viņš mierīgi atbildēja.
“Tā bija mana tēva rančo.”
Klusums kļuva smags.
“Toreiz tu teici, ka viņš ir bezvērtīgs…” zēns turpināja. “Un tomēr tu viņu paņēmi par gandrīz neko.”
Bullis klusi iesmējās, it kā atpazītu pazīstamu balsi.
“Mans tēvs nomira gadu vēlāk,” zēns piebilda. “Un viņš… palika šeit.”
NEVIENS NEKUSTĒJA.
Dons Mateo lēnām nolaida aploksni.
“Ko tu tagad vēlies?” viņš jautāja pavisam citā balsī.
Zēns paskatījās uz bulli. Viņš to vēlreiz noglaudīja. Un tad mierīgi teica:
“Es neatnācu pēc naudas.”
Viņš īsi apklusa.
“Es atnācu to paņemt līdzi uz mājām.”
Un tad kļuva skaidrs, kāpēc visbīstamākais bullis visā apkārtnē… pirmo reizi viņš vienkārši stāvēja nekustīgi.
