Ārā atkal lija. Jau vairākas dienas bija lijis, un viss apkārt bija pelēks, smags un lipīgs. Es sēdēju virtuvē, neapzināti maisot savu sen auksto tēju un cenšoties izdomāt kaut ko, lai apslāpētu nemieru, kas mani pārņēma no iekšienes.
Pēkšņi atskanēja durvju zvans. Kaķis ielēca un nolēca no palodzes. Es sastingu. Šajā stundā neviens neienāk bez iemesla.
Es palūkojos caur actiņu un sastingu. Emma stāvēja uz kāpnēm. Mana māsa. Slapji mati, steigā uzvilkts mētelis, bāla seja. Pat caur matēto stiklu bija skaidrs, ka kaut kas slikts ir noticis.
Es atvēru durvis. Kad viņa iegāja iekšā, gaisma krita uz viņas sejas – un kaut kas manī noklīda. Viena acs bija gandrīz aizvērta, ap to izplatījās tumšs zilums. Svaiga brūce uz vaiga, pārplēsta lūpa. Viņa centās savaldīties, bet tas bija tik tikko pa spēkam.
Es palīdzēju viņai novilkt mēteli, un tikai tad es ieraudzīju viņas rokas. Viņas plaukstas bija klātas zilumiem, it kā kāds tās būtu spiedis ar visu spēku. Pārāk pazīstams skats.
“Vai tas ir viņš?” es klusi jautāju. “Tavs vīrs?”
Emma paskatījās uz mani. Viņas acīs bija tāds izsīkuma un sāpju sajaukums, ka bija grūti uz to skatīties. Mēs bijām dvīnes, un es pārāk labi pazinu šo seju. Redzēt viņu šādu bija vēl grūtāk.
MĒS VIENMĒR BIJĀM GANDRĪZ IDENTISKAS. LAIKA GARUMĀ PARĀDĪJĀS NEDAUDZ ATŠĶIRĪBAS, BET SVEŠINIEKIEM MĒS JOPROJĀM IZSKATĪJĀMIES KĀ SPOGUĻA ATSPILGUMS. MŪS BIJĀM SAJAUKTI VEIKALOS, UZ IELAS, PAT SENI DRAUGI DAŽREIZ KĻŪDAS.
Un tieši tad man galvā iešāvās doma, kas mani biedēja. Bīstama, nepareiza — un tomēr biedējoši skaidra.
Kas būtu, ja mēs mainītos vietām? Kā būtu, ja šoreiz es iekāptu viņas ādā? Kā būtu, ja viņas vīrs ieraudzītu kādu, kas no viņa nemaz nebaidās, nevis nobijušos sievieti?
Es paskatījos uz Emmu un sapratu, ka viņa domā tieši to pašu. Lēmums tika pieņemts bez vārdiem.
Mēs nolēmām apmainīties vietām, lai iemācītu viņas vīram mācību 😲☹️
Mēs bijām gandrīz identiskas. Vienādi mati, augums, balss, pat izskats. Kādam, kurš mūs labi nepazina, nebija nekādas atšķirības. Un tieši tāpēc plānam bija iespēja izdoties.
Es devos uz viņa māju, izliekoties par savu māsu. Es uzvedos mierīga, klusa, gluži kā viņa. Bet iekšēji viss bija savādāk. Es nejutu bailes. Un viņš to sajuta gandrīz uzreiz.
SĀKUMĀ VIŅŠ SKATĪJĀS UZ MANI ILGĀK NEKĀ PARASTI, IT KĀ MĒĢINĀTU SAPRASTĪT, KAS IR NEPAREIZI. TAD VIŅŠ SĀKA KRAUST SĪKUMUS. NEPAREIZI NOLIKTA KRŪZE. NEPAREIZA ATBILDE. NEPAREIZS TONIS.
“Vai esi pārstājis no manis baidīties?” viņš asi jautāja.
Es klusēju un skatījos viņam tieši acīs. Iepriekš, šādos brīžos, Emma bija nolaidusi skatienu. Es ne.
Tas viņu padarīja traku. Viņš sāka kliegt, staigāt pa istabu, vicinot rokas. Viņš kļuva arvien dusmīgāks, it kā nesaprastu, kāpēc. Un visbeidzot viņš darīja to, ko vienmēr darīja.
Viņš pacēla roku.
Un tad es atcerējos, kas es esmu.
Es reiz biju čempions cīņā bez ierobežojumiem. Man bija gadu treniņi un uzvaras.
Man pat nebija laika padomāt, pirms mans ķermenis reaģēja. Viens ātrs solis. Satvēriens. Svira.
PĒC DAŽĀM SEKUNDĒM MANAS MĀSAS VĪRS GULĒJA UZ GRĪDAS, SŪKOŠI GAISU. VIŅA ACIS PLATI ATVĒRTAS, SEJA BĀLA. VIŅŠ AR ĪKŠĶI SASMAUKA GRĪDU UN APSMAUKŠĀ BALSTĀ LŪDZĀS MANI APSTĀTIES.
Es pārliecos pār viņu un klusi teicu:
“Tu to esi pelnījis. Ja tu vēl kādreiz pietuvosies manai māsai un pieskarsies viņai, mūsu “saruna” turpināsies. Un tici man — šoreiz tā nebeigsies ar zilumiem.”
Es viņu atlaidu un izgāju no istabas.
Pēc dažām dienām Emma iesniedza šķiršanās pieteikumu un pameta viņu uz visiem laikiem. Un viņš vairs nekad viņai netuvojās.
