Kad dēls pēc koledžas beigšanas nolēma palikt pilsētā un sieva vairs nevarēja izturēt klusumu un devās viņam pievienoties, mežsargs palika viens. Ne jau līdzjūtīgā nozīmē, bet patiesi viens — starp priedēm, meža takām un vecu mājiņu ar krāsni.
Laika gaitā mežs viņam vairs nebija tikai darbs un kļuva par kaut ko līdzīgu ģimenei. Viņš pazina katru pakalnu, katru izcirtumu un katru strautu. No rītiem viņš sveicināja miglu, bet vakaros klausījās vēja šalkās koku galotnēs.
Maija beigās pēc negaisa nakts viņš devās pārbaudīt sava īpašuma nomaļāko daļu. Gaiss smaržoja pēc mitras zemes un sveķiem. Viss šķita mierīgs, līdz viņš sajuta citu smaržu — asu, rūgtu, svešzemju. Tie nebija parasti ugunskura dūmi. Tajā bija kaut kas ķīmisks, nepatīkams.
Viņš nogriezās no takas un devās gravas virzienā. Tur joprojām gruzdēja atkritumu kalns: plastmasas kannas, piededzis brezents, sintētisko materiālu gabali. Kāds bija aizdedzinājis šo vietu un aizgājis, pat nepārbaudot, vai ugunsgrēks ir nodzēsts. Lietus bija apslāpējis liesmas, bet gaisā joprojām virmoja biezi dūmi.
Blakus šai melnajai kaudzei viņš pamanīja ieeju lapsu alā. Zeme bija sabrukusi, malas bija apdegušas, un eja bija gandrīz pilnībā aizsegta.
Viņš piegāja tuvāk, aizsedza seju ar piedurkni un tad kaut ko dzirdēja. Tas nebija kliedziens, bet gan klusa, izmisīga skrāpēšanās, it kā kāds izmisīgi mēģinātu kliegt pēc palīdzības.
Mežsargs uzreiz saprata, kas noticis. Viņš nometa mugursomu zemē, izvilka nelielu lāpstu un sāka uzmanīgi rakt vēl siltajā zemē. Viņš strādāja lēnām, lai nesabruktu alas griestus. Pēc dažām minūtēm eja paplašinājās, un viņš varēja redzēt iekšā.
Alas apakšā kustējās trīs mazi spalvu kušķi. Lapsu mazuļi. Sīki, vēl akli. Tie spieda purniņus zemē, trīcēja un klusi šņukstēja. Pieaugušo lapsu nekur neredzēja. Varbūt viņa bija gājusi bojā, vai varbūt viņa bija panikā aizbēgusi. Mežsargs nevēlējās par to domāt.
Viņš tos izvilka vienu pēc otra ar vislielāko piesardzību. Tie bija silti un smaržoja pēc piena un dūmiem. Diviem bija intensīvi sarkana spalva, trešais bija tumšāks, it kā apbērts ar pelniem.
TAJĀ DIENĀ, GLĀBJOT TRĪS MAZAS LAPSES, MEŽSAIMNIEKS PAT NEREDZĒJA, KAS NOTIKS PĒC DAŽIEM GADIEM.
Tajā dienā, glābjot trīs mazas lapsas, mežsargs PAT NEREDZĒJA, KAS NOTIKS PĒC DAŽIEM GADIEM.
Viņš tās baroja ar pudelīti, sildīja pie plīts un naktī cēlās, kad tās sāka kliegt. Sākumā tās gulēja vecā koka kastē, tad skraidīja pa mājiņu, sapinušās starp viņa kājām un grauza viņa jakas piedurknes.
Mežsargs ar tām runāja kā ar bērniem, lai gan zināja, ka kādreiz būs jāpalaiž vaļā.
Kad lapsas paaugās, viņš sāka tās vest uz mežu. Vispirms īsās pastaigās, tad arvien tālāk un tālāk. Vienu dienu tās neatgriezās. Viņš gaidīja dienu, tad vēl vienu, tad veselu nedēļu.
Pagāja gadi.
Tad kādu dienu, vēlā rudenī, kad mežs šķita īpaši tukšs, notika kaut kas tāds, kam viņš bija pilnīgi nesagatavots…
Viena ziema bija ārkārtīgi barga. Sals sasniedza gandrīz trīsdesmit grādus zem nulles, un vējš dauzīja būdas sienas, it kā gribētu to saplēst baļķi pa baļķim. Sākumā mežsargs ignorēja savu vājumu – viņš domāja, ka tā ir tikai parasta saaukstēšanās un drīz pāries. Bet ar katru dienu viņa spēki mazinājās. Viņš tik tikko varēja piecelties no gultas; ūdens spainī sasala, un malka beidzās ātrāk, nekā viņš bija gaidījis.
Viņš zināja, ka viņam vajadzētu doties uz ciematu, bet viņam vairs nebija spēka. Katrs solis bija milzīga piepūle. Visbeidzot viņš apgūlās gultā un ilgi skatījās griestos.
Naktī viņš dzirdēja gaudošanu. Garu, ievilinātu, ļoti tuvu. Viņš domāja, ka tas ir tikai vējš zaros. Bet gaudošana atkal atskanēja. Un tad atkal. No rīta kāds skrāpēja durvis.
VIŅŠ PACĒLAS STIEPJOTIES, PAGĀJA PIE LOGA UN IEREDZĒJA TRĪS LAPSAS.
Viņš lepni piecēlās, piegāja pie loga un ieraudzīja trīs lapsas. Tās stāvēja tieši pie sliekšņa. Tās nebaidījās, tās neaizbēga. Tās apgāja mājiņu un atkal gaudoja, it kā kādu saukdamas.
Tajā pašā dienā pa meža taku gāja pārgājienu grupa. Viņi devās uz aizsalušu ezeru, un sākumā viņi bija pārsteigti, ka lapsas neaizbēga, bet skrēja viņiem pa priekšu, apstājoties un atskatoties. Viens no viņiem pat jokoja, ka dzīvnieki izskatās tā, it kā mēģinātu viņus kaut kur aizvest.
Un tiešām — lapsas viņus veda tieši uz mājiņu.
Durvis bija aizvērtas, un no skursteņa necēlās dūmi. Viņi pieklauvēja. Klusums. Visbeidzot viens no vīriešiem atbalstīja plecu pret durvīm un atvēra tās.
Viņi atrada mežsargu gandrīz bezsamaņā.
Viņiem izdevās viņu laikus nogādāt slimnīcā. Vēlāk ārsti teica, ka vēl viena diena — un viss varēja beigties pavisam citādi.
Kad viņš pavasarī atgriezās savā mājiņā, sniegs jau sāka kust. Viņš izkāpa uz lieveņa un ilgi skatījās mežā. Un pēkšņi no kokiem starp parādījās trīs lapsas.
Tās apstājās dažus soļus tālāk. Tās mierīgi uz viņu skatījās, bez mazākās bailes.
Viņš neko neteica. Viņš tikai pamāja — it kā vecam draugam.
