Tara apprecējās ar vīrieti, kurš reiz viņas dzīvi skolā pārvērta par murgu — vīrieti, kurš zvēr, ka nekad vairs nebūs tāds pats. Viņu kāzu naktī viena frāze sagrauj viņas trauslo drošības sajūtu. Pagātnei saduroties ar tagadni, Tarai atkal ir jāapšauba, kas patiesībā ir mīlestība, patiesība un atpestīšana…
Es nedrebēju. Un tas mani mazliet pārsteidza.
Patiesībā es izskatījos mierīga, gandrīz pārāk mierīga, sēžot spoguļa priekšā ar vates plāksnīti viegli piespiestu pie vaiga, noslaukot sārtumu, kas dejas laikā bija nedaudz izsmērējies.
Mana kleita, aizmugurē pusatvērta, slīdēja no viena pleca uz otru. Vannas istabā smaržoja pēc jasmīna, mirstošām tējas svecītēm un mana vaniļas losjona vājas smaržas.
Es nedrebēju.
ES BIJU VIENA, BET IZŅĒMUMA GADĪJUMĀ ES NEJUTOS VIENA. Es biju viena, bet es nejutos vientuļa.
Drīzāk bija tā, it kā es karātos kaut kur pa vidu.
Aiz manis kāds klusi pieklauvēja pie guļamistabas durvīm.
“Tara?” Džesa sauca. “Vai tev viss kārtībā, mīļā?”
“Jā, tikai… elpoju,” es atbildēju. “Es cenšos visu aptvert, zini?”
? VAI AR TEVI VISS KĀRTĀ, MĪĻĀ?
“Vai tev viss kārtībā, mīļā?”
Iestājās klusuma brīdis. Es gandrīz varēju redzēt Džesu, manu labāko draudzeni no koledžas, atspiedušos pret durvīm, saraucot pieri, it kā domājot, vai viņai vajadzētu ienākt.
“Es tev došu vēl dažas minūtes, T. Piezvani man, ja tev vajadzēs palīdzību ar to kleitu. Es neiešu tālu.”
Es pasmaidīju, lai gan spogulī smaids īsti nesasniedza manas acis. Pēc brīža es dzirdēju Džesas soļus attālinoties pa gaiteni.
Iestājās klusuma brīdis.
KĀZAS BIJA SKAISTAS, TAS MAN JĀATZĪST.
Kāzas bija skaistas, tas man jāatzīst. Ceremonija notika Džesas dārzā, zem veca vīģes koka, kas bija redzējis visu: dzimšanas dienas, šķiršanās, elektrības padeves pārtraukumu vasaras vētras laikā, kur mēs ēdām kūku tumsā sveču gaismā.
Tas nebija grezni, bet tas bija skaisti.
Džesa man ir vairāk nekā tikai labākā draudzene. Viņa ir cilvēks, kurš zina atšķirību starp manu klusēšanu, kad esmu laimīga, un manu klusēšanu, kad esmu sabrukusi. Kopš koledžas viņa ir bijusi mana uzticamākā aizstāve un nekad nav slēpusi savu viedokli.
Tas nebija grezni, bet tas bija skaisti.
It īpaši, ja runa bija par Raienu.
? TĀ IR MANA VAINA, TARA.
– Tā ir mana vaina, Tara. Viņā ir kaut kas… Redzi, varbūt viņš ir mainījies. Varbūt viņš tiešām tagad ir labāks cilvēks. Bet… Es izlemšu, vai viņam ticēšu.
Tā bija viņas ideja rīkot kāzas viņas mājās. Viņa teica, ka tas būs “tuvāk, siltāk un godīgāk”, bet es precīzi zināju, ko viņa ar to domāja.
Viņa gribēja būt pietiekami tuvu, lai ieskatītos Raienam acīs, ja viņš sāktu atgriezties pie savas vecās būtības. Un man tas nemaz nebija iebildumu.
Viņa bija tā, kas izdomāja šo ideju.
Man patika, ka viņa mani pieskatīja.
TĀ KĀ MŪSU UN RAIANA MEDUSMĒNESIS TIKA ATLIKTS, MĒS NOLEMĀM PAVADĪT NAKTĪ Džesas viesu istabā un no rīta atgriezties mājās.
Tā kā mēs ar Raienu atlikām savu medusmēnesi, nolēmām pavadīt nakti Džesas viesu istabā un no rīta atgriezties mājās. Tas bija vieglākais variants.
Tas bija kluss pārtraukums starp svinībām un ikdienu.
Raiens zvērestu laikā raudāja. Arī es.
Tas bija vieglākais variants.
Tad kāpēc man bija sajūta, ka gaidu, kad kaut kas noies greizi?
VARBŪT TĀPĒC, KĀ ES JUTOS VISĀ VIDUSSKOLĀ.
Varbūt tāpēc, ka tieši tā es jutos visā vidusskolā. Es iemācījos sasprindzināt muskuļus pirms ieiešanas klasē, pirms dzirdēt saucam savu vārdu, pirms atvērt savu skapīti un ieraudzīt, ko kāds šoreiz bija uzrakstījis uz spoguļa.
Nebija ne zilumu, ne grūstīšanās. Šis bija cita veida uzbrukums – tāds, kas tevi iztukšo. Un Raiens turēja lāpstu.
Nebija ne zilumu, ne grūstīšanās.
Viņš nekad uz mani nekliedza. Viņš pat nepacēla balsi. Viņš izmantoja stratēģiju – izteica pietiekami skaļas piezīmes, lai tās iedzītu, bet pārāk smalkas, lai skolotāji tajās varētu saskatīt vainu.
Ironisks smaids. Puskompliments. Un iesauka, kas sākumā bija gandrīz nevainīga, līdz, atkārtota atkal un atkal, kļuva nepanesama.
“Čukstētājs.”
Tā viņš mani sauca.
Viņš nekad uz mani nekliedza.
“Ak, te nāk mūsu Čukstētāja jaunkundze.”
Viņš to teica it kā jokojot, it kā ar mīlestību. It kā tas būtu kaut kas, kas lika cilvēkiem smieties, lai gan neviens īsti nezināja, kāpēc.
DAŽREIZ ARĪ ES SMEJOS.
Dažreiz es arī smējos. Jo izlikties, ka tas mani neuztrauc, bija vieglāk nekā raudāt.
Tāpēc, kad es viņu pirmo reizi pēc gadiem ieraudzīju rindā pie kafijas, viss mans ķermenis sastinga.
Reizēm es arī smējos.
Mēs nebijām redzējušies vairāk nekā desmit gadus, bet mans ķermenis viņu atpazina ātrāk nekā mans prāts. Tas pats žoklis, tā pati stāja, tā pati klātbūtne…
Es pagriezos, instinktīvi gatava aiziet.
UN TAD ES DZIRDĒJU SAVU VĀRDU.
Un tad es dzirdēju savu vārdu.
“Tara?”
Es apstājos. Katrs nervs kliedza, lai turpinu, bet es tomēr pagriezos. Raiens stāvēja ar divām kafijām. Vienu melnu, otru ar auzu pienu un šķipsniņu medus.
Es dzirdēju savu vārdu.
“Es domāju, ka tas esi tu,” viņš teica. “Oho. Tu izskaties…
? VECĀKA?” ES PACELŠU UZACI.
“Vecāka?” Es pacēlu uzaci.
“Nē,” viņš klusi teica. “Tu izskaties… kā tu. Tikai vairāk… pārliecināta.”
“Es domāju, ka tas esi tu.”
Tas mani satrauca vairāk, nekā es gribēju atzīt.
“Ko tu šeit dari?”
? ES DZĒRU KAFIJU. UN ES DOMĀJU, KA ES TIKKO SAJUTOS… LIKTENĪ.”
“ES DZĒRU KAFIJU. UN ES DOMĀJU, KA ES TIKKO SAJUTOS… LIKTENĪ.”
“ES DZĒRU KAFIJU. UN ES DOMĀJU, KA ES TIKKO SAJUTOS… LIKTENĪ. Es zinu, ka es droši vien esmu pēdējais cilvēks, kuru tu vēlies redzēt. Bet, ja es varētu pateikt vienu lietu…”
Es neteicu nē. Es arī neteicu jā. Es vienkārši gaidīju.
“Ko tu šeit dari?”
“Es biju pret tevi briesmīga, Tara. Un es to esmu sev līdzi nēsājusi gadiem ilgi. Es negaidu, ka tu kaut ko teiksi. Es tikai gribēju, lai tu zinātu, ka es visu atceros. Un man patiesi žēl.”
Tajā nebija ne joka, ne ironijas. Viņa balss drebēja, it kā viņš nebūtu pieradis pie tādas godīguma. Es ilgi uz viņu skatījos, meklējot to puisi no skolas.
“TU BIJI BRIESMĪGS,” ES BEIDZOT TEICU.
“Tu biji murgs,” es beidzot teicu.
“Es zinu. Un es nožēloju katru sekundi.”
“Un man tiešām žēl.”
Es nesmaidīju, bet arī neaizgāju.
Pēc nedēļas mēs atkal satikāmies. Un tad atkal. Un beidzot tas pārstāja šķist kā sakritība. Drīzāk kā lēns, piesardzīgs uzaicinājums.
KAFIJA PĀRVĒRTĀS PAR PĀRSKAŅOŠANU.
Kafija pārvērtās par sarunu. Saruna par vakariņām. Un kaut kā Raiens kļuva par kādu, no kura es pārstāju slēpties.
Kafija pārvērtās par sarunu.
“Esmu bijis skaidrā prātā jau četrus gadus,” viņš reiz atzinās pie picas un limonādes. “Esmu savā dzīvē izdarījis daudz muļķīgu lietu. Es netaisos to izlikties.” “Es vienkārši vairs nevēlos būt šī sevis versija.”
Viņš runāja par terapiju un to, kā viņš brīvprātīgi strādāja ar vidusskolēniem, kuri viņam atgādināja viņu pašu no seniem laikiem.
“Es tev to nestāstu, lai tevi iespaidotu. Es nevēlos, lai tu mani redzētu kā to pašu puisi, kurš tevi sāpināja skolas gaitenī.”
ES BIJU UZMANĪGS, ES NEATNĀCU, LAI IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET, IET. Bet viņš bija konsekvents, maigs. Un smieklīgs šajā jaunajā, pašapkaunojošajā veidā.
“Es vairs nevēlos būt šī sevis versija.”
Kad viņš pirmo reizi satika Džesu, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un pat nemēģināja pasmaidīt.
“Vai tu esi Raiens?” viņa jautāja.
“Jā, tas esmu es.”
? UN TARA DOMĀ, VAI TĀ IR LABA IDEJA?
“Un Tara domā, ka tā ir laba ideja? Es neesmu pārliecināts…”
“Viņa man neko nav parādā,” viņš atbildēja. “Bet es cenšos viņai parādīt, kas es tagad esmu.”
“Tu esi Raiens?”
Tad Džesa mani ievilka virtuvē.
“Vai tu tiešām to vēlies? Jo tu neesi viņam pestīšanas stāsts, T. Tu neesi pavediens, kas viņam savā dzīvē ir “jāsalabo”.”
? ES ZINU, DŽESA. BET VARBŪT MAN ARĪ IR TIESĪBAS CERĒT.”
“Es zinu, Džesa. Bet varbūt man arī ir tiesības cerēt. Es kaut ko jūtu pret viņu. Es to nevaru izskaidrot, bet tas tur ir, zini? Es tikai gribu redzēt, kur tas mūs aizvedīs. Tiklīdz es ieraudzīšu kaut mazāko no vecās uzvedības… es aiziešu. Es tev apsolu.”
Pēc pusotra gada viņš mani uzaicināja precēties.
“Bet varbūt man ir arī tiesības cerēt.”
Nekādu uguņošanas ierīču nebija, tikai mēs bijām automašīnā stāvvietā, lietus dauzījās pret logu, viņa pirksti savijušies ar manējiem.
“Es zinu, ka neesmu tevi pelnījusi, Tara. Bet es vēlos pelnīt katru tevis gabaliņu, ko esi gatava man dot.”
ES TEICU “JĀ”. NE TĀPĒC, KĀ ES AIZMIRSU.
Es teicu “jā”. Ne tāpēc, ka es aizmirsu. Tāpēc, ka es gribēju ticēt, ka cilvēki var mainīties. Ka Raiens patiesi bija mainījies.
Un tā mēs nonācām pie šī vakara. Vienā naktī, kurai bija lemts būt mūžības sākumam.
Es teicu “jā”. Ne tāpēc, ka es aizmirsu…
Es izslēdzu vannas istabas gaismu un iegāju guļamistabā, mana kleita joprojām bija vaļā aizmugurē, nakts gaisa vēsums svelmēja manu ādu. Raiens sēdēja uz gultas malas, joprojām kreklā, piedurknes uzlocītas un tikai augšējā poga atpogāta.
Viņš izskatījās elsdams.
? RAIEN? VAI AR TEVI VISKĀRŠI, MANA MĪLESTĪBA?
“Raiens? Vai ar tevi viss kārtībā, mana mīļotā?”
Mans vīrs uzreiz nepacēla acis. Bet, kad viņš paskatījās uz mani, kaut kas aptumšoja viņa acis, kaut kas, ko es nevarēju nosaukt. Tās nebija skatuves bailes vai maigums… tas bija atvieglojums, it kā viņš beidzot būtu sasniedzis mirkli pēc vissvarīgākā brīža.
Viņš izskatījās elsdams.
Miers un klusums pēc mūsu kāzām.
“Beidzot… esmu gatava tev pateikt patiesību, Tara.”
? LABI,” ES PIELIKU TUVPĀR.
“Labi,” es pieliku tuvāk. “Kas notiek?”
Berzējot rokas kopā, līdz pirkstu kauli kļuva balti, viņš ieelpoja.
“Kas notiek?”
“Atceries to baumu? No pēdējā kursa. To, kuras dēļ tu vairs negāji uz kafejnīcu?”
Es sastingu.
?PRATIESAM. VAI DOMĀJI, KA IR IESPĒJAMS KAUT KO TĀDU AIZMIRST?
“Protams. Vai tu domā, ka ir iespējams kaut ko tādu aizmirst?”
“Tara, es redzēju, kā tas sākās. Tajā dienā. Es redzēju, kā viņš tevi iedzen stūrī aiz sporta zāles, pie skrejceļa. Es redzēju, kā tu paskatījies uz savu… puisi, kad viņu pameti.”
Es vienmēr runāju klusi. Tā bija mana balss — cilvēkiem bija jāpieliecas tuvāk, lai dzirdētu, ko es saku. Mani draugi par to jokoja, bet tas nekad nebija nežēlīgi — tā bija vienkārši daļa no manis.”
“Es redzēju, kā viņš tevi iedzen stūrī aiz sporta zāles.”
Pēc tās dienas viss mainījās. Mana balss vēl vairāk saruka. Es pārstāju runāt stundā. Es pārstāju atbildēt, kad kāds no gaitenīša sauca manu vārdu. Es negribēju jautājumus. Es negribēju, lai kāds mani pārāk cieši vēro.
ES ATCEROS, KA ČUKSTU, LAI PASTĀSTU SKOLAS PSIHOLOGAM VISU.
Es atceros, ka visu čukstēju skolas psihologam. Mana balss drebēja; es pat nevarēju izstāstīt visu stāstu. Viņa pamāja, it kā saprastu. Viņa teica, ka “pieskatīs to”.
Un tā bija pēdējā reize, kad šī tēma tika pieminēta.
Tad sākās iesaukas.
Es atceros, ka visu čukstēju psihologam.
Čukstēšana.
RAIENS TO PIRMO REIZI TEICA KĀ JOKS.
Raiens to pirmo reizi teica it kā joks. Cilvēki smējās, kad viņš to teica. Un tieši tā, Pēdējā mana balss daļiņa pazuda.
Es atkal sastingu.
Cilvēki smējās, kad viņš to pateica.
“Es nezināju, ko darīt,” viņš ātri iesāka. “Man bija septiņpadsmit, Tara. Es sastingu. Es domāju, ja es to ignorēšu, varbūt tas pāries. Es domāju, ka tu esi tikusi tam pāri; galu galā tu joprojām ar viņu tiki. Ikreiz, kad kāds saprata, cik manipulatīvs viņš ir… tā biji tu.”
“Izņemot to, ka nekas nesaprata. Tas sekoja man. Tas padarīja mani par “kādu”.”
“Es zinu.”
“Tu zināji?!
“Es viņiem palīdzēju radīt tavu tēlu, Tara. Es to vienkārši sagrozīju, piešķirot viņiem birku. Čukstētāja. Kas tam vispār bija jābūt?”
Mana vīra balss ar katru vārdu aizlūza.
“Es to neplānoju.” Viņi sāka smieties, un es kritu panikā. Es negribēju pati kļūt par mērķi. Tāpēc es iesmējos. Un pievienojos. Es tev devu šo iesauku, jo domāju, ka tas novērsīs uzmanību no tā, ko es redzēju. Ka tā pārņems kontroli pār situāciju un viņš neko neteiks… vai arī izdomās tev citu vārdu.”
? ČUKSTI. KAS TAM VISPĀR VAJADZĒJA BŪT?
Čuksti. Kas tam vispār bija jābūt?
“Tā nebija ‘apvērsums’. Tā bija nodevība, Raiens.”
Mēs brīdi sēdējām klusumā. Es varēju dzirdēt naktslampiņas vāju dūkoņu un savu pulsu ausīs.
“Es ienīstu šo sevis versiju,” viņš beidzot teica.
Es paskatījos uz viņu, cenšoties saprast, vai viņš tiešām ir mainījies, vai arī viņš vienkārši ir iemācījies labāk tēlot pieaugušo.
? ES IENĪSTU TO, KAS ES BIJU.”
“Es ienīstu to, kas es biju.”
“Tad kāpēc tu man to nepateici ātrāk?” Kāpēc tu gaidīji šo brīdi?
“Tāpēc, ka es domāju, ka, ja es tev parādīšu, ka esmu mainījusies, ja es spēšu tevi mīlēt labāk, nekā reiz tevi sāpināju… varbūt ar to pietiks.”
“Tu šo noslēpumu glabāji piecpadsmit gadus,” es teicu, sajūtot kamolu kaklā.
“Ir vēl kaut kas,” viņš piebilda. “Un es zinu, ka es droši vien visu sabojāju ar šo, bet es labāk sabojāšu to ar patiesību, nekā turpināšu dzīvot melos.”
? KĀPĒC TU MAN TO NEPATEISĪJI AGRĀK?
“Tad kāpēc tu man to neteici AGRĀK?”
Es nekustējos. Es tik tikko ieelpoju.
“Es uzrakstīju savus memuārus, Tara.”
Mans vēders savilkās.
“Sākumā tā bija daļa no terapijas,” viņš paskaidroja. “Tas man palīdzēja sakārtot lietas galvā. Bet tad tas pārvērtās par grāmatu. Mans terapeits pārliecināja mani to nosūtīt, un izdevējs to pieņēma.”
MANS VĒDERS SAVĀKĀS MEZGLOTĀ.
Mans vēders savilkās.
“Tu rakstīji par mani…”
“Es mainīju tavu vārdu. Es neizmantoju skolas vai pat mūsu pilsētas nosaukumu.” Es visu atstāju pēc iespējas neskaidrāku…
“Bet, Raien, tu man neko nejautāji. Tu man neko neteici. Tu vienkārši paņēmi manu stāstu un padarīji to par savu.”
“Tara, es nerakstīju par to, kas ar tevi notika. Es rakstīju par to, ko es izdarīju. Par savu vainas apziņu… savu kaunu. Par to, kā tas mani vajāja.”
? BET RAIEN, TU MAN NEKO NEAPSTĀDĪJI.”
“Bet, Raien, tu man neko nejautāji. Tu man neko neteici.”
“Bet ar mani?” es jautāju. “Ko es no tā iegūšu? Es nepiekritu būt tava mācība. Un es noteikti nepiekritu, ka tu stāsti šo mācību visai pasaulei.”
“Es negribēju, lai tu to uzzinātu šādi. Bet sajūtas ir īstas. Šis nav teātris.”
“Varbūt nē, bet tas joprojām ir scenārijs. Un man nebija ne jausmas, ka esmu tajā.”
Vēlāk tajā naktī es gulēju viesu istabā. Džesa bija man blakus, saritinājusies uz segas, tāpat kā viņa kādreiz bija koledžā.
Ko es no tā iegūšu? Es nepiekritu būt tava mācība.
“Vai tu turies, T?” viņa jautāja.
“Nē. Bet vismaz es vairs neesmu apmaldījusies.”
Viņa pastiepa roku, paņēma manu roku un maigi to saspieda.
“Es tik ļoti lepojos ar tevi, ka nepadodies, Tara.”
“Vai tu turies, T?”
Es klusēju. Es vēroju, kā gaisma no gaitenīša izplatās pa grīdu, novelkot plānu līniju zem durvīm.
Saka, ka klusums ir tukšums. Bet tā nav taisnība. Klusums visu atceras. Un tieši šajā klusumā es pirmo reizi patiesi sadzirdēju savu balsi – pat skaidri. Es pārstāju izlikties.
Būt vienam ne vienmēr nozīmē būt vientuļam. Dažreiz tas nozīmē brīvības sākumu.
Klusums atceras visu.
JA AR TEVI NOTIKTU ŠĀDA SITUĀCIJA, KO JŪS DARĪTU?
Ja ar jums notiktu šāda situācija, ko jūs darītu? Paziņojiet mums komentāros Facebook; mēs labprāt uzklausītu jūsu domas.
